Brīžiem Ceļu turpināt neiespējami liekas,
Tad  veries tukšumā un jūti kā asaras rit.
Veries tukšumā un jūti drūmās  skavas,
Ar cerību vienīgo-"varbūt rīt?"
/Varbūt rīt-nāks gaviles vai atvadas,
Varbūt rīt jutīšu kā Laika pletne krīt?/

Ceļš šis brīžiem kā uzdevums grūts,
Bet brīžiem-silti smiekli vien vada to.
Brīžiem aukstā naktī silda pekles sārts,
Lai nākamajā skautu silto-mīļoto.
/Varbūt rīt atskanēs siltais vārds,
Varbūt rīt sārts skaus miesu auksto?/

Vien vārds spēj Visu Ceļu mainīt,
Vien mirklis spēj hronikas sacerēt.
Bet kur gan tas,ko vēlos skatīt,
Kur gan tas lēmis Koku sēt?
/Varbūt rīt spēšu beidzot ieraudzīt,
To ko redzu jau,bet nespēju uzminēt?/

Un kā gan aizmirst par mīlestību aklo,
Kura sārtu kurinot gan ceļ,gan grauj?
Tā rāda ceļu akli-aklajiem veltot to,
Bet vai tā roka vai āķis ass,kas rauj?
/Varbūt rīt atradīšu atbildi kluso,
Bet varbūt tagad smiltis pēdējās skauj?/

"Varbūt rīt,varbūt rīt?"cerība tā mierina,
Lai gan vien maldi saldi tās pamatā-
...un pamats šis klusi nogalina...
Tomēr bende šī saldā-zvaigzne pēdējā.
/"Varbūt rīt,varbūt rīt?"ēsma tā vilina,
"Vien tagad,vien tagad!"uzvar tukšumā./

/Nihte Nihile/

Varbūt_rīt.mp3

Tur tālumā-Visuma rakstos,
...rodas,jo lemts zust...
Raksta kāds Visuma plašumos,
...ar baltu tinti uz lapas vārdi plūst...
Rakstot klausās tas lūgsnu čukstos,
...maigi smaidot par to,kam lemts zust...
/Bet kā gan,lai neklausās bērnos,
Kam gadījies krist./

Tur tālumā-Cerību purvos,
...atkritumi tajos vien valda...
Grimst tajos-pazudušais murgos,
....cerību elpa šī-tik salta...
Apmaldījās tas trūdos-tik mīļajos,
...trūdiem inde tik garda...
/Kā gan lai pamet dārgumus šos,
Ja nav justa cita bauda./

Tur tālumā-Ticības slazdos,
...tici vien bendei,kura cirvi mīlēsi...
Ticīgais līksmi Nāvei pretī soļos,
...tici vien tam,kam agoniju lūgsi...
Un smaidā siltā tārpiem sevi atdos,
...tici vien tārpiem,kurus barosi...
/Kā gan ticība var neskart tos-
Zemei un tārpiem radītos?/

Tur tālumā-Sapņu mākoņos,
...redzu kā tie kliedzot dziest...
Kā putns tajos patvēries-lidinos,
...jūtu kā spārnu glāstos tie šķīst...
Un krītu-kad Pērkons pātago tos,
...pātagas tikšķos sapņiem zust...
/Klejotāja karte vien sapņos tālos,
Un vien tajos takām viņa lemts vest/

Tur tālumā-Mirkļos nolemtajos,
...tur uz ešafota laime atkal dzimst...
Tveru tos,jo smaidot raudāt vēlos,
...maskām lemts kā lapām reiz krist...
Mūžīgi tiem krist Visuma rakstos,
...un krītot vien dzist,vien dzist...
/Tur tālumā raksta kāds mirkļos,
Lai pat nogurušais atkal spētu just./

/Nihte Nihile/

Visuma_Rakstos.mp3

Zeme tiek lēnām izstaigāta,
...pat skrienot pārāk lēni...
Zeme,kura katram radīta,
...kā bērni par to cīnās karaļi...
Zeme-Mieram Radīta!

Tai garoza,kā mētelis grezns,
...viss uz tā-rotājums...
Mētelis tās-Svētums Sens,
...viss tajā-neaizskarams...
Zeme-Svēti Rotāta!

Brīžiem tajā Marss valdīt sāk,
...kā viesis vien tas rotaļu vada...
Varenie par varu cīnīties nāk,
... vien bērnu rotaļa velta...
Zeme-Viesus Mīlošā!

Un kad Pilnmēness sveic,
...dievus visus,visus-tavus...
Tad lūgsnas uz lāstiem kliedz,
...elpa dusot tver sapņus...
Zeme-Katra Radītā!

Medus jūra mūžīgā,kā Ēdene lūgta,
...inde ātrākā-skatīta mirāžā...
 Bet Kaa Oāzē mierā veras un smaida,
...Ēdene pat indē,ja valda miera garša...
Zeme-Mieru Mīlošā!

/Nihte Nihile/

Zeme_Mieram.mp3

Kur gan mājo sapņi-
Kad tie spēlē paslēpes?
Kad tos nomaina ļaunie gariņi-
No tukšo domu oāzes?

Kur gan sapņi pastaigājas-
Kad Ēdene strauji brūk?
Kad jūti vien,kā erkšķi duras,
Bet siltie mākoņi teju mūk?

Kur gan sapņi rodas-
Kad cerības visas mirklī šķīst?
Kad liekas,ka apkārt vien ilūzijas,
Un vien kā joks tās ceļā klīst?

Ak-Sapņi tālie,lūdzu jūs-dārgie,
Nākat un skaujat to,kas mākoņos klejo!
Vien jūs-Dievi mani mīļākie,kaut zudušie,
Dievi mani,kuri vēro,pat izelpu pēdējo.

/Nihte Nihile/

Sapņus_Meklējot.mp3

Jūtu kā asinis aizplūst lēni,
...dzeloņdrāšu skavās sildos...
Asinis ar dvēseli pamet mani,
...dzeloņdrāšu skavās tinos...
/Reiz bijām mēs bērni,
Bet pazudām mākoņos/

Saule sveic drūmās sienas,
...rīta staros bende smej...
Cerības un alkas-izlijušas,
...rīta stari indi maigi lej...
/Reiz bija mums mājas,
Ticējām,ka sildīt tās spēj/

Bende maigi smaidot vilina,
...heroīnā zelta smiltis mirdz...
Mīdass dzēlienā maigā mierina,
...tukšumā zūd tas,kurš kliedz...
/Reiz drūma likās vien mirkļa Ēna,
Reiz nezinājām ka visu tā sedz/

Dzirdu kā jēri Sātanu par visu lād,
...sātanu lād miesnieki kautuvē...
Bet vien tam spēju kā draugam māt,
...tas salā silda,kaut kurtuvē...
/Reiz Dievu lūdzu-vienmēr būt klāt,
Nezinot ka svētie vien skatuvē/

Satveru šļirci kā zāles no dzīves,
...no vīrusa,kurā tukši rit laiks...
Ievadu indi,lūdzot pēc pekles,
...sapratu ka kurls ir debesu sargs...
/Mīlu sapņot pa takām Ēdenes,
Sapņot pa takām,kuras vēl nāks/

/Nihte Nihile/

Adatas_un_Rindas.mp3

Kad pienāk mirklis ar glāstu tukšo,
Kurā cerība skauta ar zemes kārtu,
Atstājot vien skatu uz kapu gaidošo,
Un drūmo vakara vēja gaudu glāstu.
Kad pienāk mirklis,kurā kaulus bradā,
Jo vien tie uz takas palikuši-izsalkuši.
Jūti zobus senos,kuri grauž kā badā,
Jo šie mirušie nav sevi tevī aizmirsuši.
Kad pienāk mirklis uz takas vientuļās,
Un vien kauli izsalkušie vēl neatvadās-
Paliek vien cilpa-aicinošā miera skavās.

Ceļā uz mierinājumu-Cilpas solīto,
Nākotne ar smago kaulu veseri sit.
Veseris tas nolemto skar ar solīto,
Atgādinot par laiku kurš kā rēgs rit.
Tas atgādina par mirkli katru kaulaino,
Un par katru ēnu-steigā zūdošo.
Sitot tas,naidā saltā,nesaudzīgā vaino,
Par katru laimes sprīdi-kapā kritušo.
Veseris šis,kā ēna nolemto biezoknī,
Spīdzina tas kā sadists-šausmīgā sapnī,
Līdz paliek vien alkas zust Stiksas vilnī.

Asaras,lūgsnas un sadists atmiņās-
Purva taku pavadoņi-kliedzošie.
Pat lūgsnas šaustot vada moku takās,
Bet rītā-reiz mīļajā,sveic akmeņi krītošie.
Tad vien cilpa un Stiksa Ceļā motivē,
Jo tās maiga miera skavas sola sniegt.
Un kā gan lai neskauj to,kas nāvē,
Ja vien siltu glāstu nebeidz tas alkt?
Asaras,lūgsnas un sadists atmiņās-
Vada nolemto takās drūmajās-
Mieru meklējot zemes skavās siltajās.

Arī bailes tomēr skar nolemto takā šajā,
Tās cenšas tvert un atturēt no Ceļa aklā.
Tās čukst,par nezināmo-zemes saujā,
Un par to,vai miers mājo galā-Alku Salā.
Bailes cenšas mierināt,bet pārāk klusi,
Jo šausta pletne-kliedzienos darināta,
Un ceļā šajā nolemtajā-pārāk vēsi,
Noguris nolemtais no šī Ceļa Lāsta.
Bailes cenšas satvert un atrunāt,
Tās cenšas apturēt un mierināt,
Bet nespēj nosalušo tās dziedināt.

Taka mij taku,bet priekšā vien migla,
Brīžiem lūgsna šausta,brīžiem akači,
Bet paliek vien viena cerība kvēla-
Drīz jau nāks dārgie kaprači.
Kur gan tie kavējas? Cik ilgi vēl?
Jautāju un lūdzu,lai pasteidzas tie.
Redzu kā to lāpas tālumā kvēl,
Beidzot viesi mīļie-ilgi gaidītie.
Laikam redzu beidzot cilpu un bedri,
Un Stiksu svēto,kuru šķerso gari.
Cilpa,bedre,Likteņa Svari un Gari.

/Nihte Nihile/

Nolemto_Takas.mp3

Jēgas meklējumos skrien kā maratonā,
Meklējot to kā ūdens malku tuksnesī.
Skrienot un vaicājot-kā sveicot jaunā dienā,
Atbildi saņemot-gaudojot veras mēnesī.
Slāpes svelmē sajutis,veldzē tās mirāžā-
Kaut oāze līdzās,bet biedē tā-patiesumā.
Meklējumu maratonā jūtas,kā apmaldījes mežā,
Neredzot gidu, kurš takas rāda līksmā dziesmā.
Jēgas meklējumos skrien kā maratonā,
Agoniju alkst un par moku ratu cīnās arēnā-
Kadri kādā traģiskā jokā-Dievu šovā senā.

Kā aste nopakaļ skrien atbilde,
No kuras bēg izmisīgi meklētājs.
Jēgu meklējot vilina pat inde,
Lai pārstātu sekot vajātājs.
Tā tiek lādēta un nīsta,
Vēlas pakļaut to,jo pārāk baisa,
Kā bubulis tā,jo pārāk īsta,
Un nesaudzīgi uzmanību pieprasa.
Kā aste nopakaļ skrien atbilde,
Zinot,ka reiz tāpat nāks bende,
Un atbildei lemtā Stiksas pelde.

Un kā gan aizmirst vērtību mīklaino,
Kuru meklē un atrod,godina un nicina.
Kā lai aizmirst-mīlestību cildeno-
Tā rada,iznīcina-kā inde salda vilina.
Tā liek justies kā Dieviem un Bendēm,
Sirdspukstā katrā nolād tā svētījot,
Beigās aizejot,pa pelnu sliedēm,
Vien pelnus pēc Ēdenes atstājot.
Un kā gan aizmirst vērtību mīklaino,
Kuru kā dievu godā un kā demonu vaino-
Soģi,katra paša radīto-mīlestību vareno.

Dzīves gudrību meklējot pļavā apmetos,
Kā ķirzaka drūma,rotaļīga un viedi svēta,
Atbildes meklēju,ložņājot zāles stiebros,
Un klausoties vējā,kas runā ārpus prāta.
Pļavā aizaugušajā,kā Ēdenē jutos-
Baudot rīta rasu,saules svelmi un negaisu,
Un visā tajā vien viedu mieru smēlos,
Iemīlot rīta rasu maigo,kā skarbo vakara krusu.
Dzīves gudrību meklējot pļavā apmetos,
Un atbilžu brikšņos kā ķirzaka sajutos,
Lasot rakstus svētos dubļos rakstītos.

Bet tur tālumā-mākoņos tālajos,
Un zvaigznēs-naktī mirdzošajās-
Lūgsnas rodas,lai dievs atrastos,
Cerot,ka tas spēs mierināt sērās.
Dievu meklētāji kapličās mājo,
Dzīvos aprokot,lai mirušos atraktu,
Un tad paši,kā mirušie tālāk klejo,
Meklējot dievu tālo-pašu apraktu.
Bet tur tālumā-mākoņos tālajos,
Klīst skatiens-dieva meklējumos,
Aizmirstot,ka zem kājām tas-dubļos.

/Nihte Nihile/

Bēgot_no_Meklētā.mp3

Sapnis tika reiz radīts,
Radīts tas durvis klusi vēra.
Lai tiktu sirds klusās sveikts-
Klusumā vien tā Sapni svēra,
...Sapnis-Klusuma Vērts...

Vien skatienā klusā,mirklīgā,
Sapnim šim pamats radās-
Kā doma-Vārsmā cerīgā,
Likteņa grāmatas rindās.
...Likteņa Vārsma Maigā...

Par zīmogu tapa pieskāriens,
Glāsts-tik silts un maigs,
Dziednieks-tik svēts un varens-
Likteņa Vārsmu Sargs.
...Zīmogs Tik Sens....

"Lai Top Mīlestība!"-
Mūžība saka klusumā-
Lai taptu Dievu Esība-
Pasniegta jau Sākumā.
...Mīlai Sniegta Mūžība...

Vien Nodevība-Sapņu Bende,
Tukšuma kambaros šausta tā,
Kad Stiksā noslēdzas pelde-
Tur kur sākas taka saltā.
...Saldi Vilina Inde...

/Nihte Nihile/

Sapņu_Pelnos.mp3

Reizēm vēlos vienkārši pazust-
Nolēkt no balkona-pakaļ benčikam,
Vai kopā ar to,klausoties kāda runā-
Skanošā līdzās,pie loga, cigaretei kūpot.

Reizēm vēlos vienkārši pazust-
Ielaist vannā ūdeni un to nokrāsot,
Ar asinīm savām,cerībā ko skaistu radīt,
Siltā vanna,ieelpa,izelpa,asara,asins krāsa.

Reizēm vēlos vienkārši pazust-
Ar cilpu ap kaklu,kādā mežā,
Varbūt vilkiem vai citiem zvēriem garšotu,
Vēja nopūtās klausoties, cilpā karājoties.

Reizēm vēlos vienkārši pazust-
Bet kādēļ nedaru to, kaut alkstu ļoti?
Cerība,ka labāk viss var būt,
Ka nožēlo ko dos-dos elpu vēl vienu.

/Nihte Nihile/

Vienkārši_pazust.mp3

Kādā naksnīgā pastaigā,
Elpoju,vēroju un cerēju,
Ka atradīšu izeju šajā Taigā,
Kurā pat taku sen pazaudēju.
Tur tālumā-aiz kāda koka,
Atrodas tā-sen meklētā-
Pazaudētā Cerības taka,
Vien ceļš uz to deg sārtā.

Kā vilks mēnesi godinu,
Kā sapni tālu tvert cenšos,
Ar izmisīgu kaucienu,
...aiznestu vējos...
Liekas,ka tuvojos tam mirklī,
Ka drīz uz jau jutīšu meklēto,
...jau nākamajā solī...
Jau nākamajā solī zaudēto.

Aiz kāda koka,kārtējā,
Dievi sola dziedināt-
Pirtī un vējā naksnīgajā,
...liekas,ka tomēr dedzināt...
Ar arfu melodijām vilina tie,
Un paradīzi ar mieru svētu,
...Ak šie nolādētie...
...takā kurina sārtu...

Jūtu siltu dvesmu pakausī,
Bet dvesmā maigu čukstu,
"Vai jūti smaržu drūmo nāsī?
Redzi kremētavas sārtu?"
Jūtu smaržu drūmo nāsī,
Redzu kremētavas sārtu.
Gājputni aizlido kāsī,
Jumts nomet ledus nastu.

Debesis atkal sārtojas,
Laiks valdīt Mēnesim.
Mirdzošā Saule māj atvadas;
Laiks mīlēt Mēnesim.
Kādā naksnīgā pastaigā,
Elpoju,vēroju un cerēju,
Kā drīz būs taka tā-maigā,
Kuru meklējot pazaudēju.

/Nihte Nihile/


Nihte

Popular tracks