Cik racionāliem mums ir jābūt mūsu ikdienā? Vai tomēr labāk būt emocionāliem? Cik liela nozīme mūsu dzīvēs ir disciplīnai? Vai disciplīnas var būt par daudz? Podkāsta viesis: matemātikas skolotājs un futbola trenneris Alfrēds Mežulis.

Podkāsts "Zem četrām". Tēma: Racionalitāte un disciplīna. Viesis: Alfrēds Mežulis

Kā pamanīt nelāgos signālus savā ķermenī, kas liecina, kaut kas nav kārtībā? Vai tie ir izdegšanas simptomi, kas liecina par to, ka mūsu ķermenis netiek galā slodzi, kādu mēs tam uzliekam. Ko darīt? Kā rīkoties?

Podkāsts “Zem četrām”. Tēma: Izdegšana. Viesis: Elīna Ermansone


Ir tik daudz lietu pasaulē, no kurām mēs baidāmies – bailes nebūt pietiekami labam, bailes tikt atmaskotam, bailes no vientulības, bailes no rītdienas, bailes pazaudēt darbu, bailes no tumsas – tā varētu turpināt bezgalīgi. Mēs neviens sevi līdz galam nepazīstam, un nepazīstam arī savas bailes. Bet ir Kāds, kurš mūs pazīst labāk, nekā mēs paši sevi – kāds, kurš ir uzvarējis bailes un nāvi, un kuram varam uzticēt gan savu likteni, gan savas bailes. 

BAILES

Lūdzu, piestāj, vismaz šogad, Arī dvēselei jādara darbs.

ARVIEN AUGSTĀK

Trīs grāmatu sērijas otrais stāsts bērniem par deviņgadīgo Kamillu, Sebastianu, kurš vairs nav zaglis un nezags, Franci, viņa kundzi, Oliveru Hansenu, noliktavas Hansenu (iepriekšējā Hansena tēvu), Rozitu Cimmeri, Atriebēju un citiem.

Ne vienmēr pagātne paliek tikai pagātnē, reizēm tā ienāk tagadnē un rada nopietnas grūtības šodienā. Nepiedošanas un naida lielais slogs un noziegums, ko tas var radīt. Cik grūti šo robežu pārkāpt, pat ja vēlies ar Dieva palīgu vērst visu par labu.

Zaglis un zagļabērns

Kamilla un zaglis

Trīs grāmatu sērijas trešais stāsts bērniem par Oliveru Hansenu, viņa tēvu, deviņgadīgo Kamillu, Sebastianu, kas ir gatavs uzņemties noziegumu, kuru nav izdarījis, Franci, viņa kundzi un citiem jau sastaptiem tēliem.

Ir grūti nest naidu, bet Dieva žēlastībā viegli nolikt.

Mazais spiegs

Dievs un es - mēs esam draugi

Vāverlauva

Kādam vīram reiz bija auto. Viņam bija ne tikai auto – viņam bija arī sieva, kas nesen bija palikusi bez darba un trīs mazi bērneļi, dzīvoklis uz kredīta un daudz izdevumu, kas saistās ar visu iepriekšminēto. Auto viņam bija vajadzīgs darbam, tādēļ no tā atteikties nekādi nebija iespējams -  ģimene zaudētu savus vienīgos ienākumus. Un tā nu vīrs cīnījās un strādāja un rūpējās  no rīta līdz vēlam vakaram
Reiz, pusdienlaikā, kad vīrs bija izrāvies no darba, lai atvestu no skolas savu pirmklasnieku, kamēr sieva bija mājās ar apslimušo mazuli, viņu apturēja ceļu policija. To, ka auto beigusies tehniskā apskate, vīrs bija pavisam aizmirsis – bet nu, raugoties bargajā ceļu inspektora sejā, viņš to atminējās pavisam skaidri. Ai, jau divas nedēļas.. nu biju aizmirsis, nav arī tādas liekas naudas šobrīd – bērni jābaro, sievai darba nav, dzīvoklis – vairākus mēnešus krātie pārdzīvojumi izlauzās pēkšņā atklātībā.. Bet tad pēkšņi vīrs sakautrējās, savilka pieri grumbās un atvainojās inspektoram – tās patiesi nav jūsu problēmas, viņš teica. Es to kaut kā mēģināšu nokārtot.
Protams, ceļu inspektors varētu teikt – nu labi, gan jau kaut kā tiksim galā. Brauciet, es zinu, ka jūs to nokārtosiet. Bet tā viņš nedrīkstēja teikt. Viņš bija solījis ievērot likumu – bet likums noteica, ka auto bez tehniskās apskates nedrīkst piedalīties ceļu satiksmē. Un tā nu ceļu policists izrakstīja soda kvīti.
Bet stāsts ar to nebeidzās.. 
Kad vīrs atvēra salocīto soda kvīti, viņš tai pievienotu ieraudzīja  naudas zīmi.. tieši tik, cik nepieciešams auto tehniskajai apskatei.
Nu protams, ka neticams stāsts.. mēs esam pieraduši, ka policisti naudu parasti iekasē, nevis dod. Bet pasaulē ik pa brīdim notiek kaut kas gluži neticams, pārsteidzošs un negaidīts. Tā arī šoreiz. Un droši vien tāpēc, lai mums atgādinātu, ka tur, kur cilvēku rīcību nosaka ne tikai likums, bet arī mīlestība, tur mums ikvienam ir ļauts piedzīvot Dieva klātbūtni . Viņa plānu pasaulei – lai ikvienam tiktu dāvāta piedošana un iespēja atgriezties.


Auto

Reiz kāds eņģelis nolaidās uz zemes, lai atnestu Dievam vērtīgāko šīs zemes dāvanu. Redzēdams kādu ticīgu vīru atdodam savu dzīvību Kristus mācības dēļ, viņš nolēma, ka šī ir lielākā zemes vērtība un uznesa debesīs mocekļa asins lāsi. Arī Dievam, to saņemot, acīs bija asaras, taču eņģelim viņš teica, ka vēl nav saņēmis to, kas viņam visdārgākais.
Tad eņģelis atnesa pēdējos atraitnes grašus, ko viņa bija ziedojusi labiem darbiem - arī šo dāvanu Dievs novērtēja, taču tā viņam nešķita pati svarīgākā.
Eņģelis uznesa debesīs kādu Bībeli, kuras lapas no lietošanas bija kļuvušas pavisam plānas, novalkātas misionāra kurpes un vecāku mīlēta bērna smieklus – visas šīs dāvanas Dievam šķita labas un brīnišķīgas, tomēr tās nebija pašas vērtīgākās.
Un tad eņģelis satika divus vīrus sēžam pie strauta. Viens no viņiem bija pieliecies pie strauta padzerties un pēkšņi strauta atspulgā ieraudzījis savu grēku izvagoto seju. Izjutis pēkšņu grēku nožēlu, vīrs sāka raudāt. Eņģelis savāca vīra asaras un gribēja doties uz debesīm, kad pēkšņi ierunājas viņa biedrs. Viņš sāka runāt par debesīm  - par piedošanu, par Pestītāju, par cerību, kas dzimst no nožēlotiem grēkiem. Vīrs klausījās ilgi, un asaras turpināja līt pār viņa vaigiem – bet pagāja laiks, un kaut kas viņa skarbajā sirdī sakustējās. Tā bija Kristus vēsts – tev ir piedots. Visi viņa grēki bija nomazgāti, un bēdu un izmisuma vietā nu sirdī mājoja Kristus žēlastība. Asaras turpināja birt, bet nu jau tās bija gluži citas – prieka un pateicības pilnas.
Eņģelis savāca arī šīs asaras un devās pie Dieva. Un šoreiz Dievs, saņemot dāvanas, dāvāja eņģelim smaidu. 
Jo debesīs ir lielāks prieks par vienu grēcinieku, kas atgriežas, nekā par deviņdesmit deviņiem taisniem, kam atgriešanās nav vajadzīga.

Cik jocīgi – bieži vien mēs neejam tur, kur esam uzaicināti, jo dāvana nav sagādāta, apģērbs nav piemērots, nav naudas, nav laika. Kristus mūs aicina ikdienas, jebkurā laikā un jebkurā izskatā - un vienīgā dāvana, ko viņš no mums sagaida, ir mūsu nožēlas pilnā sirds. Dāvana, kura tiks atalgota simtkārt – ar viņa piedošanu, cerību un mūžīgu dzīvību.


DĀVANA DIEVAM

Reiz dzīvoja kāda ģimene, kurā bija labs un gādīgs tēvs. Viņš strādāja par maizes izvadātāju, bet, vakaros, lai nodrošinātu sievai un bērniem labāku dzīvi, apmeklēja universitāti. Ģimene viņu redzēja reti, taču saprata viņa labos nodomus - jaunais vīrietis savai ģimenei patiesi gribēja nodrošināt visu to labāko, ko var nopirkt par naudu.
Studiju gadi pagāja un pienāca gala eksāmeni – tavu prieku, viss nu bija gala, diploms rokā un pēc neilga brīža arī atbilstošs darba piedāvājums ar visnotaļ pieklājīgu atalgojumu tam pūrā. Sapnis bija gandrīz jau piepildījies – nu viņš savai ģimenei varēja sagādāt labākos ēdienus un dzērienu, viņi varēja staigāt tērpušies dārgās drānās un doties atpūsties brīnišķīgos ārzemju ceļojumos.
Nu gan mēs varēsim pavadīt vairāk laika kopā – priecājās bērni un sieva. Bet nē – vīrs turpināja strādāt ne tikai pa dienu, bet arī vakaros. Viņš gribēja nopelnīt tik daudz naudas, lai sievai varētu noalgot mājkalpotāju, kas palīdzētu mājas darbos. Un arī māja sāka šķist par šauru un vienkāršu – vīrs bija iecerējis uzbūvēt savrupmāju pilsētas dārgākajā kvartālā. Papildus darbam viņš atkal uzsāka mācības, lai papildinātu savu kvalifikāciju un varētu pretendēt uz vēl labāku un ienesīgāku amatu. Ģimene bēdājās, ka viņu kopīgi pavadītais laiks aizvien sarūk – bet visi saprata, ka to taču viņš dara ģimenes dēļ. Vīrs gan arī aizvien vairāk ilgojās pavadīt vairāk laika ar savējiem – bet šīm ilgām viņš pārāk neļāvās, jo bija taču jāstrādā.. un bieži vien darbs aizņēma ne tikai darbadienas, bet arī svētdienas, jo klientiem taču bija jāizpatīk un jādara viss, lai sapnis par brīnišķīgo māju ātrāk īstenotos.
Pagāja gadi un māja tika uzcelta. Tā slējās pakalna galā un no tās pavērās brīnišķīgs skats pāri jūras līcim, kurā slīdēja baltas jahtas un kuģi ar sārtām burām. Sēžot pie kamīna savas ģimenes ielokā, vīrs pavēstīja, ka nu gan viņš vairs brīvdienās nestrādās un arī darba dienās mēģinās tikt laikā mājās – jo nu gan ir pienācis laiks ļauties savam īstajam sapnim – pavadīt vairāk laika kopā ar ģimeni.
Laimīgs par padarīto, vīrs devās gulēt – bet naktī to apciemoja nāves eņģelis.

Bēdīgi.. bet viņš taču gribēja tikai to labāko, jūs teiksiet. Cik daudzi no mums strādā ilgas stundas un garus vakarus, ne jau tādēļ, lai uzbūvētu milzīgu savrupmāju, bet nodrošinātu ikdienišķo iztiku. Bet arī tad, ja iztikai pietiek, mums bieži vien nepietiek un nekad nav gana.. pasaule piedāvā visdažādākās iespējas, gribas taču tās izmēģināt. Un protams, mēs strādājam un pūlamies, lai ģimenei, lai bērniem tiktu labākais.. pats, pats labākais. 
Bet kas tad ir labākais– jauna, brīnisķīga rotaļlieta, vai tētis, kas pļavā nogūlies blakus, kopīgi ar tevi vēro mākoņus. Vai labāk ir veikalā nopirkt dārgu, mākslīgi audzētu, ar nezin ko barotu zivi, vai paņemt makšķeri un palīdzēt dēlam dzestrā vasaras rītā pirms saullēkta noķert savu pirmo asari? Vai labāk sevi iemūrēt dārgā savrupmājā, vai arī savu bērnu sirdīs? 


GĀDĪGAIS TĒVS

Reiz kādā slimnīcas palātā satikās divi uz nāvi slimi vīri. Vienam no viņiem gulta atradās pie loga,  bet otram pie sienas, pie tam ļauna slimība viņu bija gultai pilnībā piekalusi. Vīri varēja vien stundām sarunāties – par dzīvi, pirmo mīlestību, savām ģimenēm, sievām, par pavadītajiem atvaļinājumiem, par bērnu dzimšanu – par visu, kas mūža nogalē mums katram varētu likties pieminēšanas vērts.. 
Katru pēcpusdienu vīrs gultā pie loga spēja uz brīdi piecelties sēdus – un katru dienu viņš savam gulošajam biedram stāstīja par pasauli tur – aiz loga. Par brīnišķīgo parku, pa skaisto dīķi ar mazo saliņu tā vidū, par mīlestības apņemtiem pārīšiem un vecākiem, kas pastaigājas ar saviem mazajiem draiskuļiem, barojot parka pīles. Bija pavasaris un katru dienu saulei atvērās aizvien jaunas ziedu šķirnes – milzīgi rododendru mākoņi un daudzkrāsainas lilijas – un katru no tām slimais vīrs savam biedram aprakstīja tik spilgti,  krāsaini un dzīvi, ka arī gulošais vīrs uz brīdi jutās jauns, iemīlējies un laimīgs.
Tā pagāja dienas.. un nedēļas.. un pienāca diena, kurā vīrs pie loga vairs nepamodās. Viņa biedrs bija noskumis un kādu laiku sēroja – bet pēc laiciņa viņš lūdza pārstumt savu gultu brīvajā vietā pie loga. Māsiņa viņam labprāt palīdzēja, un vīrs, saņēmis visus spēkus, mazliet pacēlās uz elkoņa, lai kaut mirkli uzmestu skatienu brīnišķīgajai ainavai aiz loga. Bet aiz loga nebija parka – tur pelēka un neizteiksmīga slējās vēl viena slimnīcas korpusa siena.
„Māsiņ,” pārsteigumā iesaucās slimais vīrs. :Bet viss, ko redzēja mans mirušais biedrs – kur viņš to saskatīja”
„Saskatīja?” – pārsteigumā pārjautāja māsiņa. „Viņš nevarēja neko saskatīt, viņš bija akls..”
Mums katram ir bagātību krātuve ar kuru dalīties, ja vien skatāmies pasaulē nevis ar acīm, bet sirdi. Ne par velti gudrais Sālamans ir teicis – Nesaki savam tuvākam: "Ej un nāc, rīt es tev došu!" - jo tev taču ir, ko dot tūlīt. Mums katram ir – ikvienam, pat pašam nabadzīgākajam un slimākajam šīs pasaules iedzīvotājam ir kas tāds, ar ko iespējams dalīties. 
Jautājums tikai – cik redzīgi mēs katrs esam? Cik daudz prieka un mīlestības mēs saskatām pasaulē sev apkārt un katrs savā sirdī? Cilvēki bieži vien mēdz prātot par to, kas būtu, ja būtu. Ja es vinnētu loterijā, tad gan – es māju uzbūvētu, visus savu draugu un radu kredītus nomaksātu, ziedotu labdarībai.. 
Jā, iespējams, ka daudzi no mums tā arī darītu. Bet kamēr lielais laimests vēl ceļā, atcerēsimies, ka mums ir ko dot tūlīt – mēs katru dienu sastopam kādu, kuram palīdzēt, kaut ar labu vārdu vai uzmundrinošu smaidu. Var gadīties, ka šim cilvēkam Tu būsi vienīgais, kas tajā dienā būsi tos dāvinājis – un arī viņa pelēkā siena aiz loga var uzziedēt visās varavīksnes krāsās. 
Tavai rokai Dievs ir piešķīris visu... 


DALIES MĪLESTĪBĀ

Reiz kāds puisītis saņēma dāvanu – lielu globusu, ietītu spožā zīdpapīrā. Tētis to bija sagādājis, cerībā radīt puisim interesi par ģeogrāfiju. Un tā arī notika – puikam patika lielā krāsainā bumba, kura smieklīgi griezās ap savu asi, ja to iekustināja, viņam patika noskaidrot, kā saucas katrs no krāsainajiem pleķīšiem uz šīs bumbas, viņš sapņoja par tāliem ceļojumiem, kādos kopā ar tēti varētu doties – uz Havaju salām, Namībijas tuksnešiem, Norvēģijas fjordiem. Puisītis globusu turēja uz plaukta pie savas gultas. Mana pasaule – viņš teica. Tā ir mana mīļā pasaule. 
Kādu vakaru, kad puisītis jau bija aizmidzis, tētis sakāroja atsvaidzināt savas ģeogrāfijas zināšanas un devās uz puisīša istabu. Klusi tajā iegājis, tēvs paņēma globusu un devās ārā, kad pēkšņi puika, pamodies pieslējās gultiņā sēdus un izbrīnīts vaicāja – tēti, ko tu domā darīt ar manu pasauli?
Jāsaka, ka šis ir diezgan nopietns jautājums. Tiešām, ko mēs domājam darīt ar savu pasauli? Jaunākā paaudze bieži vien uzdod saviem vecākiem šo jautājumu – mazi bērni dusmojas uz vecākiem, kad tie grib sakārtot viņu rotaļlietas – tā taču bija rūķu māja, vai tad tu nesaproti?  - viņi saka kad mēs esam novākuši istabas vidū sakrauto kluču kaudzīti. Paaugoties, tie uz mums dusmojas par aizliegumu iet uz vēlu vakara ballīti – ko tu jaucies manās lietās, es taču jau esmu liels. Bet, kad bērni ir pieauguši, tie saprot, ka mūsu lielā, skaistā pasaule arī ir neglābjami sabojāta – un tad šis jautājums jau kļūst pavisam nopietns – tēt, ko tu esi izdarījis ar manu pasauli?
Mēs reizēm kļūdāmies audzinot savus bērnus un jaucot viņu iedomu pasaules. Bet pavisam noteikti mēs esam pieļāvuši neskaitāmas kļūdas, mēģinot ieviest kārtību īstajā pasaulē. Kari, terorisms, piesārņojums, aizmiršanās narkotikās, kas viss kopā rada neskaitāmas ciešanas - un tas viss uz šīs brīnišķīgi skaistās, krāsainās bumbas, ko saucam par savu pasauli.

Interesanti, ko Dievs domā, uz to lūkodamies? Patiesībā jau mēs zinām ko – arī viņš, gluži tāpat kā mazais puisītis, to mīl. Un ja mēs savos pasaules kārtības ieviešanas pasākumos paļautos uz Viņu, tad atbildēt bērniem uz jautājumu– ko tu gribi darīt ar manu pasauli - būtu nesalīdzināmi vieglāk. Mēs droši tad varētu teikt – neko sliktu, mīlulīt, neko sliktu. 


GLOBUSS

Satikās reiz jūtas un emocijas un nolēma doties atpūtā uz kādu vientuļu salu. Katrs nu tur atpūtās kā mācēja, līdz pēkšņi salu pāršalca brīdinājums par tuvojošos vētru. 
Ziņojums radīja pēkšņu paniku. Visi skrēja uz laivām – vienīgā, kas nesteidzās,  bija mīlestība – tik daudz viņai bija darāmā. Bet mākoņi aizvien sabiezēja, dārdēja pērkons un arī mīlestība saprata, ka pienācis laiks doties prom – tikai, ak tavu nelaimi, visas laivas bija jau aizņemtas un  mīlestībai atlika vien lūkoties apkārt, cerībā, ka kāds viņai palīdzēs.
Te mīlestība pamanīja labklājību, kura brauca garām izsmalcinātā laivā. Vai paņemsi mani arī – sauca mīlestība. Nē, atbildēja labklājība. Mana laiva ir pilna ar dārgiem īpašumiem, zeltu un sudrabu. Tev te nav vietas!
Pēc brītiņa baltā buru kuģī īrās garām iedomība. Vai palīdzēsi – sauca mīlestība. Iedomība augstprātīgi palūkojas uz mīlestību un nevērīgi attrauca – nē, to nu gan es nevaru, tu pienēsāsi manu laivu ar savām dubļainajām kājām..
Nepagāja ilgs laiks, un garām brauca skumjas – un atkal mīlestība lūdza palīdzēt. Bet atkal nekā. Es nevaru tevi paņemt.. man ir tik skumji, teica skumjas. Es gribu pabūt vienatnē..
Un lūk, tur jau arī mirdzošā laivā īrās laime – bet mīlestības saucienus tā pat nedzirdēja, jo bija tik laimīga, ka neskatījās apkārt un citus pat nepamanīja.
Un nu beidzot– mīlestība, nāc, braucam, nāc manā laivā! Nokļuvusi drošībā, mīlestība ieinteresēta palūkojās apkārt – un blakus sev ieraudzīja Atziņu. Kam pieder šī laiva, kas mūs ir izglābis -pārsteigta vaicāja mīlestība.
Tas ir laiks, atbildēja Atziņa.  Tikai laiks tevi pazīst un novērtē. Tikai laiks zina, ka bez mīlestības pasaulei nav jēgas.

Ai, kāda tur mīlestība, citi teiks. No mīlestības nepaēdīsi, neapģērbsies un bērnus arī neizskolosi. Labklājība, finansiālā drošība un karjera– tās ir laivas, kurās labprāt sēžamies. Jo mīlestība – nu ko tā mīlestība. Te viņa ir un te nav, tik nepastāvīga lieta.

Labi, ka ir laiks, kurš visu noliek savās vietās. Labi, ka ir laiks, kurš mūs pamazām un ar neizmērojamu pacietību ved pie atziņas, ka Dievs ir tā mīlestība, kurā mēs visi dzīvojam, rosāmies un esam. Mīlestība, kura arī atraidīta pacietīgi gaida, kad to aicināsim.

Vai tavā laivā ir vieta mīlestībai?

Mīlestība

Reiz grupa bijušo studiju  biedru ciemojās pie sava vecā universitātes profesora. Viņi baudīja satikšanos, runāja par dzīvi, par darbu, par sapņiem – un draugiem bija ar ko palepoties, tomēr pilnīgi laimīgs un apmierināts nebija neviens – gandrīz katram bija kāda bēda un nepiepildīta vēlēšanās..

Profesors kādu brīdi klausījās, bet, kad  pienāca kafijas laiks, devās uz virtuvi un atgriezās ar paplāti, uz kuras bija sarindotas kafijas krūzītes. Katra no tām  bija savādāka – tur bija brīnišķīgs seno laiku  porcelāns, jaunākie brendi un pazīstamu  mākslinieku darinājumi,  bet bija arī gluži ikdienišķas kafijas krūzītes – un tās visas bija pildītas ar aromātisku  kafiju. Studenti steidzās izvēlēties un apbrīnot krūzītes – tad turpināja tās apskatīt un salīdzināt. Brīdi vērojis savus studentus,  profesors iesmējās:

„Kā jau gaidīju, jūs esat izvēlējušies tās skaistākās krūzītes, necilās atstājot uz paplātes. Protams, ir patīkami dzert kafiju no skaistas krūzes, un tomēr - tas, ko jūs patiesi visi vēlējāties, bija kafija, nevis krūze.. bet uzmanību pievērsāt krūzēm.. un sākāt tās salīdzināt..  

Padomājiet – dzīve ir kā kafija šajā krūzē, bet nauda, sabiedriskais stāvoklis un  jūsu ieņemamais amats – tā ir tikai krūze.. līdzeklis, ar kura palīdzību saturēt jūsu dzīvi. Un kas tad ir svarīgi – baudīt dzīvi, vai arī sacensties par skaistāko krūzīti?”

Tā bieži notiek ar ikvienu no mums.. mēs mēdzam koncentrēties uz formu,  stāvokli sabiedrībā, noteiktiem dzīves standartiem – bet reizēm gadās tā, ka turot rokās visbrīnišķīgāko mākslas darbu, mums vienalga slāpst, jo dzēriens, kas tajā ieliets, vairs negaršo. 

Laimīgi jau nebūt nav tie, kuriem pieder vislabākais – laimīgi ir tie, kas no jebkā spēj radīt vislabāko,  izvārīt brīnišķīgu kafiju gan no ekskluzīvām kafijas pupiņām, gan arī no cigoriņiem. Laimīgi ir tie, kas spēj savā priekā dalīties un ar savu kafiju padzirdīt arī citus izslāpušos. 

Kristus spēja ūdeni pārvērst vīnā un pabarot izsalkušos ar pāris klaipiņiem maizes – protams, jo Viņš ir Radītājs. Viņš arī Tevi un mani iedrošina uzdrīkstēties, nenobīties, atrast savu dzīves garšu un aromātu. Un Viņš ir ar mieru Tev šajā ceļā palīdzēt.

Vai Tu esi izgaršojis savu dzīvi?

Kafija

Reiz senos laikos kādā tālā zemē kāds uzņēmējs bija iekritis dziļos parādos – uz pēdām mina kreditori, rēķini jāmaksā, sieva izmisusi, bērni mājās izsalkuši, bet nauda – ne drusciņas. Viņš apsēdās uz parka soliņa, sakrustoja rokas un iegrima pārdomās par brīnumu, kādam vajadzētu notikt, lai viņa uzņēmums izvairītos no bankrota.
Piepeši viņam blakus apsēdās vecs vīrs. „Izskatās, ka tev kas nomāc sirdi,” – viņš teica. „Pastāsti man, kas noticis.”

Pēc stāsta noklausīšanās vecais, viltīgi pasmaidījis, iebāza roku kabatā, izvilka čeku grāmatiņu un, pajautājis uzņēmēja vārdu, izrakstīja čeku. Ielicis to vīram rokā, labdaris teica – „ņem šo naudu. Mēs satiksimies tieši pēc gada šajā pašā vietā, un tad tu man parādu atdosi.” To pateicis, viņš pagriezās, un – prom bija.

Ielūkojies savā plaukstā, vīrs pamanīja naudas summu, kas bija uzrakstīta uz čeka –500 tūkstoši dolāru  - pusmiljons!! Ar to viņš vienā rāvienā varēja atrisināt visas savas problēmas! Un čeku bija parakstījis neviens cits, kā Džons Rokfellers – viens no pasaules bagātākajiem ļaudīm!
„Brīnumi notiek!” – saprata vīrs. Bet, skrienot uz mājām, lai laimīgo ziņu pavēstītu sievai, viņš pieņēma lēmumu čeku ieslēgt seifā, un mēģināt tikt ar savām problēmām galā pats. Pēkšņā drošības sajūta viņu spārnoja ar optimismu un neskaitāmiem biznesa risinājumiem – viņš noslēdza jaunus līgumus, piesolot milzīgas atlaides, pārcēla maksājumu termiņus, veiksmīgi noorganizēja dažas lielas izpārdošanas – un pāris mēnešu laika bija ticis ārā no visiem parādiem un veiksmīgi turpināja savu uzņēmējdarbību.

Tieši pēc gada viņš atgriezās norunātajā vietā ar neizmantoto čeku kabatā. Un tur jau arī nāca vecais vīrs – uzņēmējs metās tam pretim, lai izteiktu pateicību un pastāstītu, kā tad viņam klājies, kad no parka otra stūra pamanīja steidzamies medicīnas māsiņu. „Tīrais negals”, viņa teica, jau pienākusi pie abiem vīriem. „Ceru, ka viņš jūs pārlieku neapgrūtināja. Šis mūsu slimnieks vienmēr izmūk no aprūpes nama un stāsta cilvēkiem, ka ir Džons Rokfellers.. nu, vai nav trakumi?”

Jā, ne jau šis iedomātais pusmiljons seifā bija izglābis uzņēmēja biznesu.  Ne jau nauda bija viņa veiksmes pamatā – pamatā bija ticība, ka viss būs kārtībā, ka jebkurā gadījumā ir uz ko paļauties, ka tur, mājās, seifā, ir ieslēgta drošība veiksmīgam risinājumam jebkurā gadījumā.

Vai ikviens no mums nevēlētos šādu čeku – tikai īsta Rokfellera parakstītu?

Un izrādās, ka tāds mums tiek piedāvāts– čeks, kas atbrīvo no visiem mūsu parādiem un nenokārtotajām saistībām. Pie tam, atšķirībā no iedomu Rokfellera, šo čeku piedāvā Kristus. Un mums nav jābaiļojas, ka tas ir viltots, tikai jāprot to pareizi izmantot. Neturēt to seifā, bet dalīties – piedot, ja gribam, lai tiek piedots mums, atlaist citu parādus, ja uztraucamies par savējiem. Mīlēt, ja gribam tikt mīlēti. Dot, ja gribam, lai tiek iedots mums. Un atcerēties, ka viss, kas mums pieder, nav tikai pašu gādāts, bet Dieva dots.

Parādnieks

Kādu dienu piecgadīgā Maija devās līdz māmiņai iepirkties. Kamēr māmiņa rūpējās, lai iepirkumu grozs pildītos ar pārtiku, Maija pamanīja pasaulē brīnišķīgāko pērļu kaklarotu! Tā vismaz viņai šķita. Tā kopā ar citām rotaļlietām gulēja plauktā, pērles bija izgatavotas no plastmasas, un kaklarota maksāja veselu bagātību meitenītes acīs – 2 dolārus. 
Ai, kā viņai kārojās šo kaklarotu! Māmiņ, mīļo māmiņ, lūdzu nopērc man to – meitenīte  lūdza. Es labi uzvedīšos, sakārtošu savas mantas, darīšu visus darbiņus, ko tu man lūgsi, būšu pati labākā meitene pasaulē! Man drīz būs dzimšanas diena, Tu varētu man jau šodien uzdāvināt dāvanu, es dzimšanas dienā neko citu vairs negaidīšu!
Valdīdama smaidu, māmiņa piekrita, ka kaklarota tiešām ir skaista un dārga. „Dzimšanas diena tev vēl tālu, mīlulīt,” māte teica, „un, ja tu vēlies šo kaklarotu šodien, tad tev tā patiešām jānopelna. Ceru, ka man vakaros nebūs tev jāatgādina sakārtot savas mantiņas, kārtīgi nolikt savas drēbes pirms gulētiešanas un iztīrīt zobiņus.” Meitenīte visu apsolīja un solījumus patiešām pildīja. 
Kaklarota nu bija viņas mīļākā rotaļlieta – Maija no tās nešķīrās un nēsāja gan ejot uz bērnudārzu, gan braukājot ar skrituļslidām. Naktī kaklarota atdusējās uz spilvena, blakus rotaļu lācītim. Tik ļoti tā viņai patika.
Maijai bija tētis – lieki teikt, ka viņš savu meitiņu ļoti mīlēja. Vakaros tētis vienmēr lasīja viņai pasaciņu. Vienu vakaru, pabeidzis lasīt, tētis vaicāja – Maijiņ, vai tu mīli mani?
Protams, tēt, tu taču zini, cik ļoti! – atbildēja meitenīte.
Tad uzdāvini man savas pērles.
Nē, tēt, tikai ne pērles.. tu vari dabūt Luīzi, manu mīļāko lelli. Atceries? Tu man to uzdāvināji pagājušā dzimšanas dienā. Un visas viņas kleitas arīdzan. 
Nē, mīlulīt, paldies.. tētis teica, ir jau labi. Arlabunakti, mīļā! 
Pēc nedēļas tētis vaicāja atkal – vai tu mani mīli?
Bet protams, kāpēc tu vaicā? 
Tad atdod man pērles.
Tēti nē, tu vari dabūt manu zirdziņu – paskaties, tam tik zīdaini mati.. tu varēsi to katru dienu pabarot un ar to spēlēties.. 
Ir jau labi, mazulīt,– pasmaidīja tēvs. Arlabunakti! Lai Dievs tevi svētī!
Pagāja vairākas dienas, līdz tēvs, nākot lasīt pasaciņu, pamanīja, ka Maijai trīc lūpiņas. Rociņā sažņaugtu, viņa tētim sniedza savu pērļu kaklarotu. „Ņem, tās tev,” viņa balsij drebot, sacīja.
Tēvs paņēma plastmasas pērles un iebāza tās kabatā, bet ar otru roku sniedza meitiņai samta kārbiņu. Vēl joprojām valdot asaras, Maija to uzmanīgi atvēra. Kastītē atradās pavisam īsta un mirdzoša pērļu kaklarota.

Vai zini par kādu tēvu stāsta šī pasaka?

Pērles

Reiz kāda sieviete piezvanīja savai saslimušajai draudzenei, lai uzzinātu, kā viņai klājas. Draudzenes balss gan telefonā skanēja mazliet svešādi – tas no aizsmakuma, padomāja zvanītāja un uzsāka sarunu – „Nu, kā klājas, draudzenīt?”
„Vienkārši briesmīgi”, –skanēja atbilde. „Galva plīst pušu, visi kauli sāp, it kā mani būtu kāds piekāvis.. spēka nav nemaz, pusdienas pagatavot nevaru, bērni arī vēl mazi, nesaprot, ka mamma slima.. neklausa, taisa tikai jandāliņu, ārā arī nav kas viņus izved. Māja pilnīgs kara lauks, neviena lieta vairs neatrodas savā vietā, putekļi mutē lien… nav man spēka tikt ar to visu galā.”
„Nabadzīte, liecies gultā un sasedzies labi silti,” – teica uztrauktā draudzene. „Es tūliņ būšu klāt! Pa ceļam ieiešu veikalā, pusdienas jums pagatavošu, māju iztīrīšu un bērnus arī ārā izvedīšu, Tu varēsi atpūsties un izgulēties.. viņi vispār var pārnakšņot pie manis, tad varēsi kārtīgi atpūsties..”
„Cik labi,”… nočukstēja slimniece.. „tad es gaidu..”
„Jā, bet pagaidi, kur tad Jānis palicis – vai viņš ir kur aizbraucis?” -  pēkšņi galvā pazibējušo domu par slimnieces vīru skaļi izteica draudzene?
Iestājās ilga pause, un tad atskanēja stomīga atbilde.. „Jānis.. piedod, kas tas tāds?”
Ai… pēkšņi sievietes galvā atausa skaidrība.. “piedodiet, es laikam būšu sajaukusi numurus.. “
“Jā, laikam gan.. “pēc pailga klusuma brīža atskanēja atbilde.. “bet.. Tu taču vienalga atnāksi, vai ne?”
Piekrītiet, tas taču būtu TIK BRĪNIŠĶĪGI – ļauties, lai kāds atnāk un tiek galā ar taviem nepadarītājiem un nebeidzamajiem darbiem.. Atsaukt sevī to bērnības sajūtu, kad neesi aizgājis uz skolu, jo klepus piemeties, bet mamma virtuvē cep pankūkas, nekur nav jāsteidzas, māja ir sakārtota un tīras drēbes pie gultas noliktas.. un nekas, it nekas nespēj aptumšot tavu dzīvesprieku un paļaušanos, ka viss ir kārtībā, ka mamma zin.. ka viņa izdarīs.. samīļos un sapurinās, ja vajadzēs.

Bet ir kāds, kurš mums ikdienas piedāvā savu palīdzību. Piedāvā atnākt un iztīrīt manu pieputējušo dvēseles mājokli – izmest visus sīkos aizvainojumus, vainas sajūtu par paša nodarītajām pārestībām, izmisumu par nokavētajām iespējam – kas nu kuram paslēpies aiz putekļu kārtas. Kristus mums piedāvā atnākt un uzklausīt mūsu katra bēdu un iztīrīt mūsu katra mājokli. Patiesībā viņš jau ir atnācis. 
Tagad tava kārta  - pastāsti viņam, kas noticis.

Zvans draugam

Reiz kādā pilsētas domes rīkotā pasākumā satikās ziepju fabrikas izpilddirektors un mācītājs – viņi abi bija tikuši godināti sakarā ar ieguldījumu pilsētas labklājības celšanā. Dodoties mājās, viņi pamanīja, ka ejams gandrīz vai viens un tas pats ceļš, tāpēc nolēma tālāk iet kopā. Ziepju rūpnieks gan bija skeptiski noskaņots pret evaņģēliju un tā sludināšanu, tomēr mācītājs šķita lādzīgs vīrs, un tā nu viņi sāka sarunāties.
“Nekāda lielā labuma jau no tā evaņģēlija nav,” teica uzņēmējs. “Pasaulē vēl joprojām valda daudz ļaunuma, un ir tik daudz samaitātu cilvēku, kas visu to vairo. “
Mācītājs neatbildēja, un viņi turpināja ceļu klusējot.
Pēc neilga brīža garām paskrēja bērns – nošmulējies līdz ausīm, arī drēbes vienos putekļos.  Nu bija kārta mācītājam: “Klau, nu no tām ziepēm tak nav nekāda labuma šai pasaulē.. visur ir tik daudz netīrumu, un cilvēki arī skraida apkārt nemazgājušies.” 
“Protams, no ziepēm taču labums ir tikai tad, ja tās lieto,” – atdzīvojās uzņēmējs.
“Gluži tāpat ir ar Kristus evaņģēliju” – atbildēja mācītājs.

Jā, jocīgi. Mēs ikviens zinām, ka jākopj sava miesa – un vairāk vai mazāk to arī darām. Nu piekrītiet, kaut reizi mēnesī rokas nomazgā pat vislielākais šmulis. Normāli gan mēs to darām krietni biežāk.
Bet cik bieži mēs mazgājam savas dvēseles? Vai arī tās nav ikdienas rūpju nomāktas un noputējušas? Cik slāņu netīrumu tās sakrāj, klausoties ikdienas tenkas, cik dubļu tām pielīp visos lētajos kompromisos, kādos mums nereti nākas iesaistīties? Cik daudz tās aplīpušas ar negācijām, netaisnību un ļaunumu, ko ikdienas vērojam pasaulē. Vai zem šīm kārtu kārtām paslēpusies tā vispār vēl ir dzīva? 
Kristus mūs aicina ikdienas  - mazgāties un attīrīties no visām bēdām un netīrumiem, tā, lai mūs dvēseles Viņa vārdus ne tikai dzirdētu, bet arī uzklausītu. Lai Viņa piedošanas un mīlestības vēsts būtu ne tikai kur dzirdēti vārdi, bet ikviena cilvēka ikdiena. 
Vai tavā ikdienā ir vieta Kristum, klausītāj?

Ziepes

Dzīvoja reiz kāds jauneklis – pavisam parasts puisis, kura sirdī mājoja atmiņas par senu neveiksmi. Tas bij noticis sen - nu viņš bija iemīlējis skaistu meiteni, un viņas mīlestība šīs atmiņas bija padarījusi gandrīz kā nebijušas. Neveiksmei, protams, tas nepatika. Kuram gan patīk, ja to aizmirst? Neveiksme ieradās pie puiša sapnī un sāka to pārliecināt: „Nu paskaties uz sevi – kā gan tu dzīvo? Tev ir tik daudz neatrisinātu problēmu, parādu jūra  - kā tu domā ar to visu tikt galā?”
„Gan jau viss būs labi”, atbildēja jauneklis. „Man ir brīnišķīga meitene, kuru es mīlu un kura mīl mani.. kopā mēs varam visu!”
„Ko gan tu vari viņai piedāvāt?” – jautāja neveiksme. „Savas problēmas? Viņa taču tāpat tevi drīz pametīs!”  „Nepametīs gan, – atbildēja jauneklis: „viņa mani mīl!”
„Nu padomā pats,” – teica neveiksme. „Vai tad ir iespējams tevi mīlēt? Tu esi pilnīgs un galīgs neveiksminieks!”„Tur jau ir tā lieta,” – atbildēja jauneklis. „Ja es būtu bagāts veiksminieks, tad es domātu, ka vina ir kopā ar mani tikai aprēķina pēc, bet tagad es zinu, ka viņa ir ar mani tikai manis paša dēļ!”
„Nu labi, bet padomā,”- neatlaidās neveiksme. „Viņa vēl ir tik skaista un jauna, vai tiešām viņai sava dzīve ir jāziedo tevis dēļ. Vai tad viņa nebūtu pelnījusi labāku un interesantāku dzīvi, nekā kopā ar tevi – problēmu nomāktu neveiksminieku?”
Nākamajā jauneklis teica savai mīļotajai, ka nav pelnījis viņas mīlestību un nu dodas prom uz visiem laikiem. Ne viņas asaras, ne izmisīgās lūgšanas nespēja salauzt jaunekļa ciešo apņemšanos ziedot viņu šībrīža laimi meitenes gaišās nākotnes dēļ. Bet arī puiša sirds nespēja izturēt šķiršanās sāpes un drīz vien vinš jau klauvēja pie debesu vārtiem.  „Ko Tu te meklē,” – jautāja eņģelis pie debesu vārtiem? „Es nāku sastapt Dievu,” teica jauneklis. „Es ziedoju savu dzīvību, lai manai meitenei būtu laimīgāka dzīve, es esmu to atdevis mīlestības dēļ!”  „Mīlestības,” – brīnījās eņģelis. „Tu to esi atdevis velna dēļ. Vai tad tu nezināji, ka tavas pagātnes neveiksmes un kļūdas kalpo velnam?”
Kāds pagātnes bubulis mājo mūsu katra sirdī? Diezin vai atradīsies kāds, kurš varētu apgalvot, ka nekad dzīvē nav kļūdījies. Ir lietas, kuras mēs gribētu aizmirst – bet tās ik pa brīdim izlien nezin no kurienes un mūs brīdina – nemaz nemēģini, nedomā, Tev nemaz nepienākas būt laimīgam, tu atceries par mani..  
Dažas lietas mums patiesi būtu jāatceras – nožēlot savus sliktos darbus, aizmirst vecus pāridarījumus un atcerēties, ka pats debesu un visuma Valdnieks mums ir solījis būt blakus ikdienas līdz pasaules galam. Un tur, kur pāri klājusies Dieva žēlastība, vairs nav vietas senām neveiksmēm, grēkiem un pāridarījumiem. 
„Redzi, viss ir tapis jauns,”– saka Kristus. Vai gribi viņam uzticēties?

Senā neveiksme

Kādā nelielā Itālijas kafejnīcā, netālu no Venēcijas, esot kafejnīca, kurā jau no seniem laikiem ir ieviesies itin dīvains paradums. Iedomājies situāciju, kurā tu sēdi kafejnīcā un vēro, kā ik pa brīdim kāds no apmeklētājiem oficiantam palūdz atnest vienu kafiju sev, bet vienu - sienai. Jā, patiešām, sienai. Oficiants apmeklētājam arī atnes vienu kafiju, savukārt sienai netiek kafija, bet pie tās tiek piesprausta  zīmīte – tase kafijas. Apmeklētājs, protams, samaksā par 2 kafijām. Un tā – ik pa brīdim sienu pacienā gan jaunas meitenes, kas atnākušas pačalot, gan kundzes un kungi gados, gan jaunas māmiņas ar bērniem, gan studenti – kas nu kuro reizi.
Ja šajā kafejnīcā uzturas ilgāk, tad mistērija tiek atrisināta. Proti, reizēm kafejnīcā ienāk trūcīgāka izskata cilvēki, kuri, pirms sēsties pie galdiņa, uzmet skatienu sienai. Ja pie sienas ir kāda kafijas zīmīte – un tādas tur ir gandrīz vienmēr, tad tiek veikts arī pasūtījums– man, lūdzu, vienu kafiju no sienas. Oficiants, dodoties pēc kafijas, paņem vienu lapiņu un izmet to ārā – bet apmeklētājam atnes viņa pasūtīto kafiju – bez maksas.


Noteikti atradīsies cilvēki, kas teiks – kāds absurds, kāda man garantija, ka par manu noziedoto naudu tur regulāri nepusdieno kāds dīkdienis. Mēs, bieži vien, darot labu, gribam to darīt kāda noteikta iemesla dēl – lai pasaule kļūtu labāka, lai īstenotos kāds projekts, lai izdotos kāds mūsu aprēķins. Tas taču ir tik cilvēcīgi – gribēt redzēt sava darba rezultātu. Un mēs skaitļojam, rēķinām un plānojam, aprēķinām izdevīgumu un iespējas. 

Dievs gan tā nedara. Viņš liek saulei uzlēkt gan pār nabagiem gan bagātiem, pār ļauniem un labiem cilvēkiem. Viņš katrā saskata iespēju un katru aicina pie sevis, samaksājot ne tikai par kafiju, bet gan par mūžīgo dzīvību. Ikvienam no mums. 

Arī Tev.

Siena

Kādam vīram bija dēliņš, kuru viņš ļoti mīlēja. Katru brīvo brīdi pēc darba vīrs pavadīja kopā ar dēlu - taču vienu vakaru sagadījās tā, ka darbu bija tik daudz, ka tos vajadzēja pabeigt mājās.
„Ko darīt ar puisīti”, – domāja vīrs. „Viņš taču ir pieradis, ka, atnākot mājās, mēs visu darām kopā. Jāizdomā viņam kāda nodarbošanās, kamēr strādāšu”, nolēma vīrs, un, palūkojies apkārt, ieraudzīja žurnālu, kuram uz vāka bija pasaules karte. Viņš izgrieza karti, saplēsa to mazos gabaliņos, un iebēra sev kabatā.

„Paskaties, ko tev atnesu”, pārnācis mājās, puisītim teica tēvs: „Es pats tev izgatavoju puzli! Mēģini to salikt, bet es tikmēr pabeigšu savus darbus!”
Pēc nepilnas stundas puisēns atnāca pie tēva. „Saliku!” viņš priecīgs teica.
„Tik ātri”, brīnījās vīrs. „Kā tas iespējams?”
„Nu redzi, tēt – tai kartei otrā pusē bija cilvēka seja. Es saliku to cilvēku, un tad jau arī pasaule nostājās savās vietās.”
Ir tik jauki vērot mazus bērnus, kas aug vecāku mīlestības paspārnē – viņi skaidri zina, ko grib, smejas, kad ir priecīgi, raud, kad viņiem sāp, smaida ikvienam, kas viņiem uzsmaida. Viņi ir laimīgi, jo viņi neizliekas. Ne par velti Bībelē ir vārdi – „laidiet bērniņus pie manis, jo viņiem pieder Debesu valstība.”

Kur paliek mūsu bērnības brīvība? Vai noslēpjas aiz dažādajām maskām, kuras nepārtraukti sev piemērojam? Vai bieži vien nav tā, ka aiz uzliktās maskas pazaudējam savu patieso es?
Dievs mūs katru ir radījis pēc sava tēla un līdzības – un katram no mums ir savas dāvanas. Vai protam ieraudzīt un izkopt šīs dāvanas – tā, lai dzīvojot saskaņā ar sevi un Dievu, mūsu sadrumstalotā pasaule atkal iegūtu krāsu un veselumu?
Vai tu to proti, klausītāj?

Kristīgie vestījumi

Puzle

Reiz kāds bagāts vīrs savai dārzniecei kā atzinību par labu darbu ļāva nogriezt dažas no skaistākajām dārza rozēm. Dodoties uz mājām, dārzniece satika kādu vientuļu un noskumušu atraitni – lai to iepriecinātu, dārzniece rozes uzdāvināja viņai.
Atraine ceļā uz mājām iegriezās veikalā, kur satika raudošu meiteni – viņas māmiņa bija ļoti slima. Atraitne rozes iedeva meitenei, lai iepriecina slimo māti, bet pati solījās pavadīt nakti lūgšanās par slimās veselību.
Meitenes māte par rozēm tiešām priecājās – bet nākamajā dienā, kad pie viņas ciemos ieradās mācītājs, sieviete palūkojās uz rožu pušķi. „Tās ir pārāk skaistas, lai es viena par tām priecātos”, viņa teica, un iedeva rozes mācītājam, lai baznīcā ar tām izgreznotu altāri.
Pēc dievkalpojuma mācītājs rožu pušķi sadalīja sanākušajiem bērniem, un tie smiedamies aizskrēja uz mājām.
„Cik skaists zieds”, – lūkojoties uz rozi savas starojošās meitiņas rokās, teica mazās Annas māte. Jāpiebilst, ka viņa strādāja pie kāda bagāta vīra par dārznieci. „Kur gan es esmu to redzējusi?”
Mēdz teikt, ka puķes atstāj smaržu uz dāvinātāja rokām. Jebkurš labs nodoms, nesavtīga laipnība, uzmanības apliecinājums, kas nāk no mīlestības pārpilnas, Dieva svētītas sirds, spēj dot svētību ne tikai tam, kas to saņem, bet arī pašam devējam. Ikvienam no mums Dievs ir devis savas dāvanas – un nav svarīgi, kādas tās ir, bet gan tas, vai vēlamies ar tām dalīties.
Vai tu proti dalīties, klausītāj?

Kristīgie vēstījumi

Rozes dārzniekam

„Reiz dzīvoja kāds karstgalvīgs puisis. Lai iemācītu tikt galā ar emocijām, tēvs viņam iedeva lielu somu ar naglām un lika iesist pa naglai sētā katru reizi, kad viņš zaudē savaldīšanos. Pirmajā dienā puisis sētā iesita 37 naglas. Katru dienu to skaits saruka, līdz puisis iemācījās, ka vieglāk ir savaldīt dusmas, nekā sist naglas un tā pienāca arī diena, kad puisis sētā vairs neiedzina nevienu naglu. Viņš to pastāstīja savam tēvam un tēvs ieteica izvilkt vienu naglu ik reizi, kad puisim izdodas savaldīt dusmas.
Pēc ilgāka laika zēns atnāca pie tēva, lai pavēstītu, ka sētā vairs nav nevienas naglas. „Tu esi paveicis labu darbu”, tēvs teica: „bet palūkojies uz caurumiem sētā. Šī sēta nekad vairs nebūs tāda kā agrāk. Tieši tāpat rētas atstāj tavi dusmās izteiktie vārdi. Tu vari neskaitāmas reizes lūgt piedošanu, taču rētas paliks.”
Sist ar vārdiem – to tiešām mēs protam. Asi vārdi, neiecietība, nepamatoti aizvainojumi – un visbiežāk tos raidām tiem, kurus visvairāk mīlam. Cēloņi mūsu aizvainojumiem var būt visdažādākie – atšķirīgās vērtību skalās, uz stereotipiem balstītos pieņēmumos, audzināšanas normās. Ja ar prātu reizēm spējam piedot, tas ne vienmēr iespējams ar sirdi. Nepiedodot mēs nodarām pāri gan otram, gan visvairāk paši sev – bet piedodot caur pārdzīvojumiem un sāpēm, saņemam spēku, kas atbrīvo mīlestībai pret visu pasauli.
Senās ķeltu lūgšanās ir sekojoši vārdi – „vienīgās cilvēku radītās lietas debesīs ir naglu rētas Kristus rokās, kājās un sānā.”
Jocīgi, bet tieši šo naglu rētu dēļ Dievs mums ir piedevis. Jo ar Kristus asinīm mēs esam saņēmuši Dieva piedošanu – un pats Dievs ir šīs piedošanas avots. Viņš, kurš pats ir mīlestība, piedodot mums, spēj palīdzēt arī piedot mūsu pāridarītājiem.
Klausītāj, vai tev ir vajadzīga Dieva piedošana?

Sēta

Londonas avīzes reiz bija pilnas ar neticamu, bet patiesu stāstu. Kādu 13 - gadīgu puisi piektdienā, 13 datumā tieši 13 minūtes pāri 13-iem bija ķēris zibens.
Neskaitāmi žurnālisti viens pēc otra aprakstīja gadījumu, visi kā viens uzsverot ārkārtīgi neveiksmīgo datumu un laiku sakritību.
Nē, protams, nav nekā laba tajā, ka tevi ķer zibens spēriens.
No otras puses – nevienā no rakstiem netika uzsvērts tas, cik ļoti patiesībā puisim bija paveicies! Puisis nebūt nebija neveiksminieks, tieši otrādi – viņš bija taisni neticams veiksminieks! Pēc zibens spēriena viņš tika nogādāts slimnīcā, kur viņam tika ārstēts neliels apdegums.
Neliels apdegums. Viens vienīgs apdegums, un tas pats – gluži nenozīmīgs.
Interesanti būtu izpētīt statistiku – cik cilvēku pēc zibens spēriena vispār ir izdzīvojuši. Visticamāk ikvienam, kurš pēc zibens spēriena vispār paliek dzīvs, būtu jāmetas ceļos un jāpateicas Dievam par tik brīnumainu pasargāšanu.
Galu galā – ikvienu situāciju ir iespējams aplūkot no divām pusēm. Tev mašīnai pārsprāgusi riepa? Protams, tas ir iemesls būt piktam, bet varbūt arī iemesls būt pateicīgam par to, ka šī riepa neplīsa kādā pavisam nepiemērotā brīdī un neizraisīja avāriju. Mēs bieži vien esam neapmierināti un saīguši un dusmojamies par neveiksmēm, kas, šķiet, vajā mūs uz katra stūra.. bet vai tiešām vajā?
Šķiet, ka ikvienu savas dzīves notikumu mēs vērtējam pēc tā, kā mēs redzam Dievu. Citiem Viņš ir bargs soģis, citiem – augstsirdīgs glābējs.
Kā tu redzi Dievu, klausītāj?

Zibens spēriens

Gandrīz katrs kaut reizi mūžā, ja ne pats ar savu muti to teicis, tad noteikti ir dzirdējis laulības solījumu baznīcā – būt kopā slimībā un veselībā, labos un sliktos laikos, līdz pat nāve mūs šķirs. Reiz kāda meitene brītiņu pirms kāzām savam mīļotajam vaicāja: „Vai tu mani tiešām mīlēsi arī tad, kad būšu veca un krunkaina?”
„Bet, protams, mīļumiņ,” atbildēja puisis. Nekas un nekad mūs nespēs šķirt, es tevi dievinu un tā tas būs vienmēr.. bet saki, tu taču nekad nekļūsi līdzīga savai mātei?”
Cik bieži gan mēs dodam solījumus, klusībā paturot sev atkāpšanās ceļus. Mēs solāmies mīlēt, palīdzēt, aprūpēt, tomēr klusībā paturam sev iespēju šo solījumu neturēt, šo sīko „bet”, aiz kura seko garš nosacījumu saraksts savai uzticībai, nākotnei un mīlestībai.
Cik jauki, ka Dievs mīl savādāk. Viņa mīlestībai nav nosacījumu. Kristū mēs varam būt pārliecināti, ka Dievs mūs mīl par spīti visiem mūsu nodarījumiem. Reizēm mums gan šķiet, ka Dievs mūs ir aizmirsis – tik daudz nelaimju pasaulē, tik daudz neizprotamu lietu. „Kur gan Viņš skatās” – mēs reizēm vaicājam.
Bet vai Dievs ir atbildīgs par sāpēm ko viens otram nodarām? Bībelē mēs varam izlasīt Dieva sarunu ar Mozu. Mozus lūdz Dievam zināt Viņa ceļu, uz ko Dievs atbild: „Es pats eju līdzi un došu jums savu mieru.”
„Es pats eju līdzi.” Tas nenozīmē dzīvi bez ciešanām un sāpēm. Tas nozīmē Dieva klātbūtni ikvienā mūsu dzīves brīdī.
Klausītāj, vai tu zini, ka Dievs tevi mīl?

Solījums

Reiz kādā žurnālā bija aprakstīts sekojošs notikums – pēc meža ugunsgrēka Jeloustonas nacionālajā parkā ASV, mežsargi devās kalnos noskaidrot ugunsgrēka izraisītos postījumus. Zem kāda koka, izpletis spārnus stāvēja putns, kurš bija burtiskā nozīmē pārogļojies. Dīvainā skata satriekts, mežsargs tam pieskārās ar nūju – un no mirušās mātes spārnu apakšas izskrēja trīs mazi putnēni.
Mīlošā māte, saprotot, ka tuvojas briesmas, bija slēpusi mazuļus zem saviem spārniem. Viņai bija iespēja aizlidot drošībā, tomēr viņa bija izvēlējusies nāvi, lai nepamestu savus bērnus. Tikai tādēļ, ka viņa izvēlējās nāvi, bērni, kas bija slēpušies zem spārniem, izdzīvoja.
Vai zini, kā ir dzīvot ar apziņu, ka tevi kāds tik stipri un nesavtīgi mīl? Tad dzīvei šķiet pavisam cita vērtība – ja reiz tu kādam esi bijis tik svarīgs un nozīmīgs, tad tavai dzīvei, šķiet, ir jēga un nodoms.
Mēs visi zinām, cik svarīga bērnībā ir vecāku mīlestība – cik paļāvīgi pasaulē skatās vecāku patiesi mīlēti bērni. Viņi zina, ka ir kāds, uz kuru viņi var paļauties, kurš vienmēr palīdzēs, aizstāvēs, nožāvēs asaras un samīļos.
Bet ne visiem ir mīloši vecāki un dzīvē mums katram var gadīties, ka jūtamies kā bezpalīdzīgi bērni – tālu prom no mājām, vieni un pamesti dzīves grūtībās un izmisumā. Tādos brīžos der atcerēties, ka Dievs tevi mīl. Dievs, par kuru psalmā ir teikts: „ Viņš tevi sedz ar Saviem spārniem, zem Viņa spārniem tu esi paglābts; Viņa patiesība ir tavs vairogs un bruņas.” Dievs, kurš gluži kā mīlošā putnu māte ir gājis nāvē, lai tev būtu mūžīga dzīvība.
Klausītāj, vai tu zini, cik ļoti Dievs tevi mīl?

Kristīgi vēstījumi

Dieva spārni

Tieši pirms Mātes dienas svinībām kāds mazs zēns bailīgi pavēra sieviešu apģērbu nodaļas durvis. Sakautrējies viņš pārdevējai klusiņām izstāstīja savu vajadzību. „Gribu nopirkt māmiņai dāvanu,” viņš teica. „Esmu sakrājis savu kabatas naudu un gribu viņai uzdāvināt jaunu blūzīti, viņa man vienmēr pērk tik skaistas lietas, es arī gribu viņai ko uzdāvināt.”
„Vai zini, kādu izmēru māmiņa valkā?”, taujāja pārdevēja. „Nē,” samulsa puisītis.
„Vai viņa ir tieva vai apaļīga, gara vai īsa”, gribēja noskaidrot pārdevēja.
„Es īsti nezinu,” atbildēja puisītis. „Manuprāt, viņa ir pilnīgi ideāla”.
Domājot par ideālu sievieti, pārdevēja rūpīgi iesaiņoja izvēlēto blūzīti un pieteica puisītim, ka māmiņa var atnākt blūzi apmainīt, ja gadījumā viņai tā neder.
Pēc pāris dienām veikalā ieradās kāda ļoti apaļīga un sakautrējusies sieviete. „Man dēliņš uzdāvināja blūzi”, viņa teica. „Bet man tā ir kādus 5 izmērus par mazu – vai varu to samainīt?”
Cik jauks stāstiņš, jūs teiksit - un protams, vai tad tikai modeles var būt ideālas, nav taču nozīmes, vai cilvēks apaļāks vai gluži kārns, ir tik daudz citu lietu, kas viņu padara īpašu. Skaistums vispār slēpjas nevis izskatā, bet gan skatītāja acīs. Mazā zēna acīs māmiņa bija ideāla, jo viņš to mīlēja – un viņam pilnīgi nerūpēja vai viņas augums atbilst kādam noteiktam ideālam piesaistītiem standartiem.
Cik daudzkārt vieglāk būtu dzīvot, ja mēs ar mīlestību skatītos ne tikai uz saviem mīļajiem, bet arī uz ikvienu mums dāvāto dienu. Galu galā – katra diena, ko nodzīvojam šajā pasaulē, ir Dieva dāvana – un nekur nav teikts, ka tai būtu jāatbilst kādiem standartiem. Ja atminēsimies, ka šī diena ir Dieva dota, tad varbūt spēsim ieraudzīt arī to, kas citkārt mūsu acīm tiek apslēpts.
Vai tu to vēlies, klausītāj?

Ideāla sieviete

Reiz kāda maza meitene nāca mājup no skolas. Debesis bija nomākušās, mākoņi savilkās aizvien draudīgāki, tomēr mazo meitēnu tas nebiedēja – viņa droši uzsāka savu ceļu.
Drīz vien atskanēja arī pirmie pērkona grāvieni un tumšos mākoņus pāršķēla zibens šautras. Māmiņa, gaidot mājās savu mazo meitiņu, un neredzot to izkāpjam no skolas autobusa, iedarbināja auto un devās pretim savam bērnam.
Un drīz vien viņa to ieraudzīja – mazā meitene droši soļoja gar ceļa malu, pie katra zibens spēriena apstājoties, paceļot acis pret debesīm un saulaini tām uzsmaidot.
„Mīlulīt, kāp mašīnā, ko tu tur dari?” izbrīnījusies sauca māte. „Tūlīt, māmiņ”, atbildēja smaidīgais bērns. „Es tikai vēl mazliet papozēšu, man patīk, ka Dieviņš mani fotografē!”
Bailes, protams, pašas par sevi nav sliktas – ir reizes, kad tās mūs pasargā, kalpojot kā brīdinājuma signāls. Diez vai būtu prātīgi iedrošināt mazo meitenīti turpināt ceļu, uzsmaidot katram zibens spērienam. Domājams, ka mazās meitenītes māmiņa savai meitiņai paskaidroja, ka Dievs mūs drīzāk fotografē caur apkārtējo cilvēku skatieniem, nevis pērkona grāvienos.
No otras puses – cik jauki ir būt kā šim mazajam bērnam, kuram dzīve līdz šim mācījusi uzticēties un nebaidīties! Situācijā, kuru varētu uzskatīt par bīstamu, ieraudzīt ko pārsteidzošu un brīnumainu. Ikvienā dzīves brīdī saskatīt nevis robežas, bet iespējas. Durvis, kuras Dievs atvēris tad, kad aizvēris logu. Kā teicis kāds nezināms autors „Dzīves jēga nav gaidīt, kad beigsies negaiss! Dzīves jēga ir iemācīties dejot lietū!”
Vai tu proti dejot lietū, klausītāj?

Foto

Kāds skarbs, augumā milzīgs samurajs reiz devās pie mūka, cerībā apgūt Visuma noslēpumus.
„Mūk,” balsī, kas bija radusi pie nešaubīgas pakļaušanās, samurajs viņu uzrunāja: „māci man par debesīm un elli.”
Mazais mūks brīdi klusi lūkojās uz vareno milzi un tad nicinājuma pilnā balsī teica: „Mācīt tev par debesīm un elli? Es tev neko nevaru iemācīt! Tu esi netīrs. Tu smirdi! Tavs zobens ir aprūsējis, tu esi apkaunojums visai samuraju klasei! Vācies prom no manām acīm! Es nespēju uz tevi skatīties!”
Samurajs kļuva zvērīgi nikns – no dusmām viņš zaudēja valodu, kļuva sarkans kā biete un, izrāvis zobenu, to pacēla virs galvas, lai nogalinātu nekauņu.
„Lūk, tā ir elle”, klusiņām teica mūks.
Samurajs mirklī sastinga. Apziņa, ka šis nelielais vīrs mācības dēļ bija riskējis ar savu dzīvību, pildīja samuraja sirdi ar līdzjūtību un mīlestību. Pateicībā samurajs lēni nolaida zobenu un pēkšņi izjuta neparastu mieru.
„Un tās ir debesis”, maigi teica mūks.
Vācu teologs Fridrihs Ritelmeijers par dzīvi pēc nāves ir teicis sekojoši: „Cilvēka liktenis pēc nāves ir viņš pats.”
Mēs paši ar savu rīcību un savām vēlmēm nosakām to virzienu, kurā dodamies – un dzīve šeit, uz zemes, ir tā vieta, kur mēs vēl varam ko mainīt un izvēlēties. Būt cilvēkam – tas nozīmē arī uzņemties atbildību – to, ko mēs darām, darām tāpēc, ka tā gribam. Protams, būtu liekulīgi apgalvot, ka iespējams nodzīvot dzīvi, ne reizes nesadusmojoties – bet, vai vairojam nepiedošanu, dusmas un atriebību un meklējam tam attaisnojumu, vai arī lūkojamies piedošanas un mīlestības virzienā – tas atkarīgs tikai un vienīgi no mums pašiem.
Ko izvēlies tu, klausītāj?

Debesis un elle

Vienā no lielākajā Nigērijas pilsētām Lagosā reiz apvienojās vairākas baznīcas, lai valdībai iesniegtu lūgumu paaugstināt pieļaujamo trokšņu līmeni. Iemesls šim lūgumam bija neskaitāmu baznīcu sodīšana par pieļaujamā trokšņu līmeņa pārsniegšanu – vairākas no šīm baznīcām nācās slēgt, jo uzliktie sodi tām nebija pa kabatai.
Nāciet, dziedāsim līksmi tam Kungam, gavilēsim mūsu glābiņa un pestīšanas klints patvērumam! – tā varam lasīt psalmā. Acīmredzot Nigērijas kristieši bija pārāk skaļi gavilējuši tā Kunga godam. Protams, baznīcas gan solījās mēģināt gavilēt klusāk – bet tomēr arī lūdza pārskatīt šo likumu - jo viņi patiešām gribēja gavilēt!
Un, ja tā padomā – kāpēc gan ne? Mēs mēdzam priecāties un skaļi līksmot draugu un radu dzimšanas dienās, valsts svētkos, dažādos gadskārtu ierašu svētkos, kāzās un citos godos – un katrā no šiem notikumiem varam atrast kādu iemeslu priekam. Tad palūkosimies, ko Kristus mūsu labā ir paveicis. Aiziesim līdz Bētlemes silītei, izstaigāsim Krusta ceļu, nostāsimies Golgātas krusta priekšā un kopā ar mācekļiem atklāsim Jēzus tukšo kapu. Visi šie notikumi mums parāda Dieva apsolījumu piepildījumu. Kristus ir nācis pasaulē izglābt grēciniekus – vai tas nav patiess iemesls gavilēm?
Un kā domā tu, klausītāj?

LUTERĀŅU STUNDA

Popular tracks