At the turn of the 20th century, the wish to express the mysterious nature of life connected diverse artists, who pondered upon a magical synthesis of all domains of art. Around this time, poetry strived to become music and longed for color, whilst music and painting dreamed of an impact comparable to the effect of the sacral word of prayer. The prominent Lithuanian composer, painter, and thinker Mikalojus Konstantinas Čiurlionis became one of the most notable artists to implement such synthesis. His works express the synesthesia of visuals assuming a musical form and music embodying perceivable colors. Hence, Čiurlionis often titled his paintings „sonatas” and created symphonic poems as paintings of sound.

Čiurlionis intended the cycle „The Creation of the World” as a grandiose life-long project, to be continued indefinitely, as long as new ideas keep coming up. In 1906 he exposed the first 13 oil paintings in Petersburg, and that same year produced a similar version in tempera. The first variant is lost, but the later iteration by Čiurlionis himself allows appreciating and understanding the artist’s intent. Series of works often misleadingly provoke regarding them in a particular order. Yet, given the knowledge that the artist intended to continue the cycle throughout his life, a strict order becomes impossible. These works can, therefore, rather be interpreted as free improvisations of a theme, a lot like musical suites and variations.

Although a few familiar motives are present, the creation scenes in this cycle are not related to the biblical story. The symbolical visions of Čiurlionis are sufficiently descriptive, while not unambiguously clear. The lifeless cosmos and the living world are probably identifiable as the two main themes of the cycle. The artist depicts the cosmos as a heroic, cold, and airless domain, a fact that astonishes, taking into account that he was unable to see the universe in photographs, the likes of which we are used to today. Conversely, the world is lyrical and melodically embellished in Čiurlionis interpretation, and coloristic virtuosity mixes with the childlike naïveté of the figures.

The musical talent of Čiurlionis greatly influenced his visual fantasy, and, hence, the cycle, along with many other of his works, often incites the hypnotic sensation of an audible sound in the spectator. That is precisely the type of magic so highly esteemed at the time of symbolism.

Mikalojus Konstantinas Čiurlionis. The Creation of the World. Series of 13 paintings. 1905–1906

The vastness and beauty of the golden field below the darkening skies promise a thunderstorm. The lonely reaper does not plan on stopping his work until the edge of the forest is reached. The central personage – a girl stands in the foreground, frozen in place and silently watching. This piece is characterized by a combination of an extreme lack of motion and great turmoil. From the viewpoint of symbolists, life is a mystery - the human plays there a non-discernible role, perceptible only intuitively. Hence, emotional states are more important than physical activities. Johann Walter was not a symbolist, but in this case, his interpretation of an ordinary scene of life in the country radiates a mysterious and even fatal atmosphere. Reality is elevated to the status of a sensuous symbol of the invisible world. Every fact and event hides a secret meaning and idea.

The uncanny fatality in the gaze of the girl is not focused on the spectators but runs through them in an unknown direction, taking our thoughts with it. Despite the mood, the artwork does not overstep the boundary between an observation of nature and a fictional symbolical world. To hint at a deeper meaning in everyday events, instead of creating dramatic or mystical scenarios, Walter enhances, condenses, and highlights that, which can be observed or rather only sensed in nature, with the help of light, color, line, and composition.

Johann Walter. Peasant Girl. 1904

The last upsurge of symbolism in Latvia is associated with the artist Rūdolfs Pērle. He created his fantastical landscapes at the beginning of World War I, and, hence, dreamy symbolical visions in his works merge with the dramatic atmosphere of war and a melancholic fatalism. Pērle started his creative path in Petersburg, where he proved himself as a talented drawer, etcher, and water-colorist. He depicted landscapes and urban-scapes in a realist impressionist manner, without the intention to include surreal figures. The only evidence of his interests lying outside the realm of reality were his bright flower compositions in watercolor. He scrupulously detailed the main motives whilst also blurring the forms in a contingent space and transforming the flower bouquets to a lyrical vision.

In the last two years of his life, his scenarios radically changed. Fantastical landscapes of steep cliffs substituted the realistic scenery. These alienated spaces are rarely home to any creatures, and life appears only indirectly in the form of old-fashioned knights, ruins of castles, and wondrous palaces. Thus, also in this painting, there are no personages that could indicate whether this is a mysterious city, for example, the heavenly Jerusalem, or an enchanted or cursed castle.

It is a known fact that Pērle was strongly influenced by the landscapes of cliffs in the paintings of Konstantin Bogaevsky and the phantasmagorical visions of Mikalojus Konstantinas Čiurlonis, instead of the monumental features of actual mountains. A few of the motives by Pērle were borrowed from the arsenal of Čiurlonis and developed further in an expressionist manner, building a bridge between symbolists and the next post-war avant-garde generation.

Rūdolfs Pērle. Castle of Wonder. 1915

At the end of the 19th century, poets, composers, and artists increasingly addressed legends and national epics. In the past, alongside fascinating and romantic narratives, they sought out symbols with the potential to strengthen and form the cultural memory of a nation. In the countries that renewed their statehood or first developed a national identity, the construction of a heroic myth of their past was of particular significance. 

“Kalevipoeg” is an Estonian epic poem, created by Friedrich Reinhold Kreutzwald in the 19th century, from narratives of folk tales and songs and ancient mythological motives. Every epic holds mystic and heroic elements, and in his painting, Nikolai Triik particularly addresses the theme of heroism in fighting the enemy. 

The lustrous and decorative form of the artwork stands out as somewhat uncharacteristic to the predominantly hushed tones of the Northern symbolism. Alongside Triik’s intention to create this work as a panel painting, this feature is related to the powerful influence of the mystically decorative art of Nicholas Roerich and the Norwegian artist Gerhard Munthe on the creative work of Triik. These artists also promoted Triik’s interest in research of ethnographic material. 

However, with the decorative manner of representing the confrontation of good and evil, Triik does not intend to depict the conflicting sides with historical precision. This battle-piece illustrates the struggle between Estonians in the leadership of Kalevipoeg and the dark forces, traditionally identified in Livonia as German crusaders. At the beginning of the 20th century, this symbolical battle of liberation continued to hold its significance in the political arena in the struggle of the new Estonian bourgeoisie against the influence of Baltic German aristocracy in the territory of Estonia.

Nikolai Triik. Battle. 1910

From the 19th century on, folk tales and legends strongly stimulated the imagination of the artists. Depicting fairy tales, the painter could include an entertaining element in his work, as well as remind the spectator of the roots of the national culture in the folk culture and traditions. For Mikalojus Konstantinas Čiurlionis folklore became one of the most significant values, forming the basis of all Lithuanian art.
 
This triptych is one of the works that the artist labels with the generalized title of a “fairy tale”; to uncover the meaning of this story, it must be perceived freely and naively, the way a child might, resisting the urge to seek consistency.

The connectives of plots and themes between the three parts are so fragile that the spectator is faced with potentially infinite interpretations. However, a closer look allows noticing a few elements that hold this cycle together: firstly, the dandelions that take up the form of a sacral symbol and grow to the size of a celestial body; secondly - the bird that flies over a nest with a child and sits next to the queen, spreading its large, bluish wings; and finally – the mountain, on which the grand castle of the queen stands and where the small child stretches its arms towards the wondrous flower. However, there is no right answer to how to put this puzzle of a story together. Maybe it is a story of the fragility of life, easily carried away like a dandelion seed. The child could be the queen herself, and the predatory bird might be her trusty guard, rather than a courier of sorrow.

The first exposition of the cycle was at the Second Lithuanian Art Exposition in 1908. Later, the artist’s wife, Sofija, said that Čiurlionis was moved to tears that even peasants intuitively found their way to his work. It is hard to guess the thoughts and associations that the artist had for this triptych, but in a year, Čiurlionis drew a similar child’s head in ink in an untypically realistic manner. It was the year 1909 when the Čiurlionis’ family expected a child and the same year when the artist was committed to the psychiatric hospital.

Mikalojus Konstantinas Čiurlionis. Fairy Tale. Triptych. 1907

The turbulent artistic endeavors of Janis Rozentāls fluctuate between „national realism” the pinnacle of which is his diploma work „Coming from Church” and Art Nouveau’s aestheticism and ornamentalism, illustrated, for example, with this reverie of Arcadia – the utopian land of blissful happiness. The artist’s proximity to symbolism is already noticeable in his earliest work created during his stay in Petersburg when Rozentāls first addresses the theme of Arcadia. In these fantastic scenarios, he fully realized his dreams and his thirst for the supernatural and symbolical. 

He probably painted this large-format Arcadia - an apotheosis of sensuous beauty and love - after his journey to Italy, which left an ethereal impression on the color scheme of the artist’s works. Rozentāls elegantly combined an impressionist lightness and Art Nouveau’s stylization with the classical tradition, offering his self-composed fairy tale as a poetic variation of the ancient myth.

“Arcadia” is a romantic dream of a land of bliss without war and sorrow, and, potentially, without death. Carefree Art Nouveau maidens with children live on the shore of the sea, enveloped by a magnificent grove. The mythological creatures theatrically perform the pastoral idyll, glorifying the harmonic coexistence of humanity and nature. As a true symbolist, Rozentāls presents mythological figures as an extension of the forces of nature. Thus, the ancient myth of Arcadia melts in the face of water, light, and wind, leaving a sensuous beauty and a pure hedonic joy in its place.

Janis Rozentāls. Arcadia. Around 1910

Artists turned to the legends embedded in the collective imagination and memory of their country. Greek and Latin mythology is, significantly, almost nonexistent in the art of this period, although Janis Rozentāls reworked the legacy of Arnold Böcklin, and Kristjan Raud continued the ancient traditions of sacred painting in a reduced way.

The Estonian epic Kalevipoeg, written by Friedrich Reinhold Kreutzwald between 1857 and 1861, replaced references to ancient culture and provided rich material for artists. It traces the eventful life of Kalevipoeg, son of the Estonian ruler Kalev and his wife Linda, in which the hero encounters many invaders and suffers defeat, but is eventually raised from the dead. Oskar Kallis used it as a subject matter for more than forty paintings, the theme was also addressed by Nikolai Triik and Välko Tuul. The dramatic mood in Kristjan Raud’s Death of Kalevipoeg reveals very clearly the emotional connection of the Estonian people with this text.

However, certain visions have a closer affinity with the realm of dreams and magic than the more rigid world of politically charged myths. The Enchanted City by Petras Kalpokas and Fantasy Landscape by Emīlija Gruzīte depict worlds pervaded by a strange atmosphere, which offer an alternative to the disappointing contemporary universe. Nec mergitur by Ferdynand Ruszczyc could be a depiction of Poland in the guise of a boat tossed by the waves, braving the twists and turns of history, but the attractiveness of the image is mainly based on the presence of a fantastic element.

The dark landscapes of Gustavs Šķilters and Sigismunds Vidbergs, in which the influence of Aubrey Beardsley can be discerned, offer a clear illustration of the melancholic aspect of late Symbolism. A similar mood can be felt, for example, in Antanas Žmuidzinavičius’s work The Grave of Povilas Višinskis, which depicts the last resting place of a politically engaged writer and vocal campaigner for Lithuanian culture. Burials also serve as evidence in the artist’s work The Land of Tumuli, suggesting that history can only be viewed through the prism of tragedy.

Myths and Legends

Pēdējais Latvijas simbolisma uzplaukums saistīts ar mākslinieka Rūdolfa Pērles vārdu. Viņa fantastiskās ainas tapušas Pirmā pasaules kara sākumā, un tāpēc simboliski sapņainām vīzijām viņa darbos piejaucās gan kara dramatiskās noskaņas, gan melanholiskais fatālisms. Savu radošo mākslinieka ceļu Pērle uzsāka Pēterburgā, kur sevi pierādīja kā talantīgu zīmētāju, ofortistu un akvarelistu. Viņš attēloja ainavas un pilsētas skatus reālistiski impresionistiskā manierē, nemaz necenšoties pievērsties pārreāliem tēliem. Vienīgais, kas varēja liecināt par ārpusreālistiskām interesēm, bija akvareļa tehnikā gleznotas, sacerētas krāšņas ziedu kompozīcijas. Viņš detalizēti fiksēja galvenos motīvus un vienlaikus izkausēja formas nosacītā telpā, pārvēršot puķu pušķus par lirisku vīziju. 

Pēdējos divos dzīves gados viņa mākslas sižeti radikāli izmainījās. Reālās ainavas vietā viņa audeklus pārņēma fantastiskās ainavas, piepildītas ar stāvām klintīm. Šādā atsvešinātā telpā reti mājo kādas būtnes, un mēs redzam dzīvību tikai pastarpināti kā, piemēram, senlaicīgus buriniekus, pilsdrupas vai brīnumu pilis. Arī šajā gleznā neviens personāžs nepalīdz mums saprast, vai tā ir noslēpumaina pilsēta kā debesu Jeruzaleme vai apburta un nolādēta pils. 

Pavisam noteikti zināms, ka Pērli ļoti iespaidoja ne tik daudz reālo kalnu monumentālais raksturs, cik klinšu skati Konstantīna Bogajevska gleznās un visvairāk Mikaloja Konstantina Čurļoņa fantasmagoriskās vīzijas. Pērle dažus motīvus aizņēmās no Čurļoņa arsenāla, bet turpināja tos attīstīt daudz ekspresionistiskākā manierē, veidojot tiltu starp simbolistiem un nākamo pēckara avangardistu paaudzi.

Rūdolfs Pērle. Brīnumu pils. 1915. gads

19. gadsimta beigās aizvien biežāk dzejnieki, komponisti un mākslinieki sāka pievērsties leģendām un tautu eposiem. Senatnē viņi meklēja ne tikai aizraujošus vai romantiskus sižetus, bet arī simbolus, kas var palīdzēt veidot un stiprināt nācijas kultūras atmiņu. Īpaši aktuāla pagātnes heroiskā mīta konstruēšana bija tajās valstīs, kas atjaunoja savu valstiskumu vai pirmo reizi veidoja savu nacionālo identitāti.

“Kalevipoegs” ir igauņu tautu eposs, kuru 19. gadsimtā izveidoja literāts Frīdrihs Kreicvalds, izmantojot teiku, tautas dziesmu sižetus un ar senvēsturi saistītos mitoloģiskos motīvus. Katrā eposā ir mistiskā un heroiskā sastāvdaļas, un tieši heroiskai tēmai – cīņai ar ienaidniekiem – Nikolajs Triks veltījis savu gleznu.

Darbs izceļas ar ļoti spožu un dekoratīvu formu, kas varbūt nav tik raksturīga ziemeļu simbolisma pārsvarā pieklusinātajai krāsu gammai. To var izskaidrot ne tikai ar to, ka mākslinieks plānoja šo kompozīciju kā sienas panno, bet galvenokārt ar ļoti spēcīgu ietekmi, kādu uz Trika daiļradi atstāja Nikolaja Rēriha un norvēģu mākslinieka Gerharda Muntes mistiski dekoratīvā glezniecība. Šie mākslinieki sekmēja arī Trika aizraušanos ar etnogrāfiska materiāla pētniecību.

Tomēr, pasniedzot labo un ļauno spēku sadursmi ļoti dekoratīvā manierē, Triks nemēģina raksturot konflikta dalībniekus ar vēsturisku precizitāti. Šī batālā aina attēlo simbolisku cīņu starp igauņiem ar Kalevipoegu priekšgalā un tumšo spēku, kuru bijušajā Livonijas teritorijā tradicionāli traktēja kā vācu krustnešus. 20. gadsimta sākumā šī simboliskā atbrīvošanās cīņa nezaudēja aktualitāti, bet turpinājās vairāk politiskajā plaknē – kā igauņu jaunās buržuāzijas cīņa pret baltvācu aristokrātijas ietekmi Igaunijas teritorijā.

Nikolajs Triks. Kauja. 1910. gads

Kopš 19. gadsimta teikas un leģendas sāka intensīvi stimulēt mākslinieku iztēli. Attēlojot pasakas, gleznotājs ne tikai varēja ienest savā darbā izklaidējošo elementu, bet arī atgādināt skatītājam par nacionālās kultūras saknēm, kas atrodamas tautas kultūrā un tradīcijās. Mikaloja Konstantina Čurļoņa izpratnē folklora kļuva par vienu no būtiskākajām vērtībām, kas veidoja pamatus visai lietuviešu mākslai. 

Šis triptihs ir viens no tiem darbiem, kuru mākslinieks apzīmēja ar vispārīgu jēdzienu “pasaka”. Tikai, lai saprastu, par ko ir šis stāsts, nevajag meklēt sakarības, bet mēģināt to uztvert brīvi un naivi, gluži kā bērniem.   

Sižetiskās un tematiskās saiknes starp trim daļām ir tik nedrošas, ka skatītāja priekšā paveras neierobežotu interpretāciju iespēju horizonts. Tomēr ieskatoties var pamanīt dažus motīvus, kas satur šo ciklu kopā. Pirmkārt, tās ir pienenes, kas var pieņemt simboliski sakrālu formu vai izaugt līdz debesu spīdekļa izmēriem. Otrkārt, tas ir putns, kas pārlaižas pāri ligzdai ar bērnu vai sēž blakus karalienei izplešot milzīgus, zilganus spārnus. Un visbeidzot – tas ir kalns, kur mazais bērns stiepj rokas pie brīnumainas puķes, un uz kura stāv grandioza karalienes pils. Bet nav pareizās atbildes, kā salikt šo rēbusu vienā stāstā. Varbūt šeit ir runa par dzīves trauslumu, ko var nopūst kā pieneni. Varbūt mazulis ir tā pati karaliene, bet lielais, plēsīgais putns ir viņas uzticamais sargs nevis bēdu nesējs.

Šis cikls pirmo reizi tika demonstrēts otrajā lietuviešu izstādē 1908. gadā. Kā vēlāk stāstīja mākslinieka sieva Sofija, Čurļonis bija līdz asarām aizkustināts, ka pat zemnieki intuitīvi atrod savu ceļu pie viņa darbiem. Grūti pateikt, kādas pārdomas un asociācijas saistīja ar šo triptihu pašu mākslinieku, bet gadu vēlāk netipiski reālistiskā manierē Čurļonis vēlreiz ar tušu uzzīmēja līdzīga bērna galviņu. Tas bija 1909. gads, kad Čurļoņu ģimene gaidīja bērnu, un gads, kurā mākslinieks tika ievietots psihiatriskajā klīnikā

Mikalojus Konstantins Čurļonis. Pasaka. Triptihs. 1907. gads

Jaņa Rozentāla trauksmainie mākslinieciskie meklējumi svārstās robežās no “nacionāla reālisma”, kur augstāko virsotni iezīmē viņa diplomdarbs “Pēc dievkalpojuma”, līdz jūgendstila laikmeta estētismam un dekoratīvismam, ko ilustrē, piemēram, šis sapņojums par utopisko laimes zemi Arkādiju. Mākslinieka orientāciju uz simbolismu var pamanīt jau agrīnajos Sanktpēterburgas perioda darbos, kad Rozentāls pirmo reizi pievērsās Arkādijas tēmai.  Šādos fantastiskos sižetos viņš pilnā mērā realizēja savus sapņus un slāpes pēc pārdabiskā un simbolistiskā.  

Šī lielformāta Arkādija kā jutekliska skaistuma un mīlestības apoteoze, iespējams, uzgleznota pēc Itālijas ceļojuma, kas atstāja gaisīgu iespaidu uz mākslinieka darbu kolorītu. Rozentāls eleganti sakausēja impresionistisku vieglumu un jūgendisku stilizāciju ar klasisko tradīciju, piedāvājot savu pašsacerētu pasaku kā antīkā mīta poētisku variāciju. 

“Arkādija” ir romantiskais sapnis par laimes zemi, kur nav ne karu, ne bēdu un, iespējams, arī nāves. Bezrūpīgas jūgendstila jaunavas un bērni apdzīvo jūras krasta daļu, ko ietver krāšņa birzs. Kā uz teātra skatuves šīs mitoloģiskās būtnes izspēlē pastorāli idillisku priekšnesumu, slavinot cilvēka un dabas harmonisko savienību. Kā īstais simbolists Rozentāls pasniedz mitoloģiskus tēlus kā dabas spēku turpinājumu. Un tā antīkais Arkādijas mīts izkūst ūdens, gaismas un vēja iedarbībā, atstājot savā vietā juteklisku skaistumu un tīru hedonistisku prieku.

Janis Rozentāls. Arkādija. Ap 1910

Mākslinieki pievērsās savas tautas kolektīvajā iztēlē un atmiņā mītošajām leģendām. Zīmīgi, ka šī perioda mākslā gandrīz nav sastopami grieķu un romiešu mitoloģijas motīvi, lai gan Janis Rozentāls transformēja Arnolda Beklīna mantojumu un Kristjans Rauds reducētā veidā turpināja senās sakrālās glezniecības tradīcijas.
 
Igauņu eposs “Kalevdēls”, kuru laikā no 1857. līdz 1861. gadam pēc tautas teikām sarakstījis Frīdrihs Reinholds Kreicvalds, aizvietoja atsauces uz antīko kultūru un piedāvāja bagātīgu materiālu. Eposs izseko igauņu zemju valdnieka Kaleva un viņa sievas Lindas dēla notikumiem bagātajai dzīvei, kurā varonis sastopas ar daudziem iebrucējiem un cieš sakāvi, tomēr beigās tiek piecelts no mirušajiem. Oskars Kalliss šo tēmu risinājis vairāk nekā četrdesmit gleznās, tai pievērsies arī Nikolajs Trīks un Velko Tūls. Dramatiskā noskaņa Kristjana Rauda darbā “Kalevdēla nāve” ļoti skaidri atklāj igauņu emocionālo saikni ar šo tekstu. 

Tomēr dažas vīzijas vairāk līdzinās sapņu un maģijas valstībai nekā striktākajai politiski ietonētu mītu pasaulei. Petra Kalpoka “Teiksmainā pilsēta” un Emīlijas Gruzītes “Fantastiska ainava” attēlo savādas atmosfēras piestrāvotas pasaules, kas uzrunā kā alternatīvas tālaika reālajam, nomācošajam Visumam. Ferdinanda Ruščica glezna “Nec mergitur”, iespējams, ataino Poliju kā viļņu svaidītu burinieku, kas cīnās ar skarbajiem vēstures pavērsieniem, bet tēla pievilcība balstās galvenokārt fantastiskā elementa klātbūtnē.

Gustava Šķiltera un Sigismunda Vidberga tumšās ainavas, kurās var saskatīt Obrija Bīrdslija ietekmi, uzskatāmi ilustrē vēlīnā simbolisma melanholisko aspektu. Līdzīga noskaņa ir jūtama, piemēram, Antana Žmuidzinaviča darbā “Povila Višinska kaps”, kas attēlo politiski aktīvā rakstnieka un lietuviešu kultūras veicinātāja pēdējo atdusas vietu. Apbedījumi arī kalpo kā pierādījums mākslinieka darbā “Zeme, kur atdusas varoņi”, liekot domāt, ka vēsturi iespējams skatīt tikai caur traģēdijas prizmu.

Mīti un leģendas

Šie 15 stāsti ir ļoti īss ceļvedis sarežģītajā un pretrunīgajā gadsimtu mijas mākslas periodā Baltijas teritorijā. Tas bija laiks, kad visā Eiropas mākslā simbols kļuva par iecienītu instrumentu, lai runātu par dabas un cilvēka dzīves noslēpumaino un netveramo pusi. Vienlaicīgi Baltijā savu kulmināciju sasniedza augošā nacionālā pašapziņa, kas mudināja māksliniekus meklēt jaunus estētiskus kodus folklorā un tautas kultūras mantojumā.
Ceļvedim atlasītie stāsti ļauj dziļāk iepazīties ar izstādes galvenajām tēmām: Daba, Dvēsele, Mīti un leģendas, kā arī gūt ieskatu Igaunijas, Latvijas un Lietuvas simbolisma perioda spilgtāko pārstāvu mākslā un saskatīt viņu kopīgajā pienesumā Baltijas kultūras vienojošus motīvus un katrai tautai individuāli raksturīgas īpašības.  

Audio stāsti tapuši, pateicoties VKKF atbalstam Covid-19 ietekmes mazināšanai realizētās mērķprogrammas “Kultūras piedāvājums digitālajā vidē“ ietvaros.
---
These 15 stories form a short guide to the complex and controversial period of late 20th century art in the Baltic region. It was a time when, throughout European art, the symbol became a popular instrument in talking about the mysterious and elusive side of nature and human life. At the same time, the growing national self-awareness reached its peak in the Baltics, which encouraged artists to seek new aesthetic codes in folklore and popular cultural heritage.
The stories allow you to get more acquainted with the main themes of the exhibition: Nature, Soul, Myths and Legends, as well as to gain insight into the most vivid representations of the symbolism period in Estonia, Latvia and Lithuania, noticing uniting motives and characteristics unique to each nation.

Audio stāsti “Simbolisms”

Popular tracks