Svinot leģendārā latviešu fotogrāfa Gunāra Bindes 90. jubileju, no 2024. gada 21. septembra Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 2. stāva labā spārna zālēs ciklā “Paaudze” norisināsies viņa personālizstāde “BINDE 100–10”. Piedāvājam personālizstādes pavadošo audiogidu. 

PIRMSĀKUMS: Pirmais pašportrets

PIRMSĀKUMS: Tēva mājas vakarā pēc lietus

VĪRIETIS & SIEVIETE

EKSPERIMENTS: Abstrakcija

TEĀTRIS: No kolhoza uz teātri

VĪRIETIS & SIEVIETE: Spēle / iniciatīva

PAŠPORTRETS

EKSPERIMENTS: Solarizācija

AKTS

Svinot leģendārā latviešu fotogrāfa Gunāra Bindes 90. jubileju, no 2024. gada 21. septembra Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 2. stāva labā spārna zālēs ciklā “Paaudze” norisināsies viņa personālizstāde “BINDE 100–10”. Piedāvājam personālizstādes pavadošo audiogidu.

Romans Suta stāsta: Reiz man Vīnē kafejnīcā piesēstas tāds vīrelis. Kas ir, vai nespēlējot šahu. Var ar’ es saku, saliksim. Nu šis sāk mani spiest, sāk spiest, bet es jau nu neiešu palaisties; spiežu pretī. Kā tad – saliecu gan šo ragā. Mats – un beigas. Jā, viņš saka, redzu: jūs to spēlīti pieprotat. Bet, atļaujiet iepazīties, es tomēr esmu šaha pasaules eksmeistars Emanuels Laskers.

Anšlavs Eglītis par R.Sutas šaha spēli: Diezgan bargi šacha apsēsts bija gleznotājs Romans Suta. Aizrāvies viņš varēja nospēlēt dienas un naktis bez pārtraukuma, aizmirst visas rūpes un darbus. Viņš spēlēja diezgan „āķīgi", bet sekli. Spēlēdams ļoti daudz un nereti ar spēcīgiem pretiniekiem, viņš dīvainā kārtā nemaz neprogresēja. Es pazinu viņa spēli gadus desmit, vai pat vairāk un viņš allaž darīja tās pašas pozīcijas kļūdas un iekrita tajos pašos slazdos. Daudzkārt brīnējos, kā viņš, kas tik labi izjuta līdzsvaru un kompozīciju gleznās, nekādi nespēja uzbūvēt stabilu šacha partiju, vai vadīt savus uzbrukumus saskaņoti. Viņa partijas bija nesakarīgs chaoss ar retām pēkšņas atjautas dzirkstīm. Pats viņš bija par savu spēli  augstās domās un jo vairāk zaudēja, jo lielāka kļuva viņa pašpārliecība. Zaudējis rindu partiju (sevišķi ja spēlēja uz naudas) viņš mēdza noņemt vienu savu torni un tiepās dot to priekšā. Pretinieks apvainojās, bet Suta paaugstināja likmes, līdz beidzot pretinieks, dusmās nolēmis Sutu sodīt, ielaidās uz viņa priekšā došanu. Pāris reizes esmu redzējis, ka Suta tādās reizēs tiešām uzvarēja — pretiniekam sapīkumā un nicinošā steigā kautkā muļķīgi pārskatoties. Tad vajadzēja redzēt uzvarētāja Sutas sejas izteiksmi! Pats Maķedonijas Aleksandrs, sasitis orientu un okcidentu, nevarētu izskatīties lepnāks. Suta spēlēja ļoti ātri un nepārtraukti runāja, draudēja, lielījās, nopēla pretinieka spēli un slavēja savējo spēcīgos, krāsainos vārdos, kas pieauga līdz fantastiskām hiperbolām. Šie komentāri katrā ziņā bija daudz interesantāki nekā viņa šachs. Laiks. Nr.79., 02.10.1954.

Stāsta Tatjana Suta: „Parastais „šahu turnīru” partneris bija operdziedātājas Žermenas Heines-Vāgneres mātes brālis, arī dziedātājs – Alberts Verners. Gāja diezgan traki, un spēlētāji tā aizrāvās, ka likās – tas nekad nebeigsies. Pa brīžam iemalkoja kafiju, neēda un negulēja, istaba pildījās ar dūmiem, jo Suta savu pīpi neizlaida no mutes. Beidzot, kad tas jau bija turpinājies vairākas dienas un naktis, vecmāmiņa apģērbās pilnā formā – mētelī un cepurē, ielas kurpēs – ienāca un teica: „Ja tas piecu minūšu laikā nebeigsies, tad es naktī atstāju šo māju!” Tad gan spēli beidza, jo šīs mājas praktiskās valdnieces un noteicējas „veto” bija likums”.

Romans Suta un šahs

Romans Suta un Rīgas pilsētas mākslas skola

Romans Suta un Penzas mākslas skola

Romans Suta. Pedagogs

No Romana Sutas vēstules Aleksandrai Beļcovai (1937. gads, Parīze)

Romans Suta 20 gs. 30. gados

Fragments no Anšlava Eglīša romāna “Pansija pilī”

Divi svešinieki satiekas istabā. Vīrietis un sieviete tumšajā buduārā meklē vietu, lai paliktu divatā un mīlas skavās izolētos no visas pasaules. No istabas interjera dveš gadsimta mijas buržuāziskās dzīves drošības un komforta sajūta – austrumu ornamentu tapsējumi, smagi aizkari un aicinoši mīksts dīvāns. Bet dzērves uz sienām un aizkari pie logiem nepasargās no haosa un posta, kas uzliesmo aiz rūtīm uz naksnīgās ielas. Bruņoti skrienošie stāvi un ielas asiņainā trauksme vēl tiešā veidā neskar izbiedēto dāmu un kavalieri, bet atblāzmas no revolūcijas ugunsgrēka jau krīt uz parketa, atstarojas sejās un slīd pa zīda zeķē tērpto kāju.

Vidbergam zīmējumā „Revolūcija" izdevās parādīt divu pasauļu sadursmi, kuras atdala tikai loga trauslā robeža. Mīlestība un nāve jeb eross un tanatoss šeit saplūdis vienā veselumā. Erotika un vardarbība zīmējumā mums parādās ne tikai, kā atkailinātais sievietes ķermenis un agresīvais cilvēku pūlis, bet arī kā līniju un formu saspēle. Būdams spalvas virtuozs, Vidbergs savos melnbaltajos zīmējumos panāk ne tikai dekoratīvu efektu, bet ar līnijas palīdzību un dažādu faktūru variējumu piešķir filigrāni izstrādātajam zīmējumam emocionālu spriedzi. Lauztas līnijas pretstatā smalki noapaļotam kaila ķermeņa siluetam, kāju un roku ritms, pozas un žesti kā savdabīga deja bez kustības, stāsta par varoņu ekspresīvo stāvokli. 

Vidberga grafikās erotiski motīvi parādījās jau agrīnajā daiļradē un turpināja interesēt mākslinieku arī vēlāk, vienmēr piesaistot arī pateicīgo skatītāju uzmanību. Tomēr savos darbos Vidbergs kā īsts estēts nekad nepārkāpj robežu, kas banalizē erotiku līdz lētam masu izklaides žanram. Mākslinieka interpretācijā erotika saglabāja to estētisko un dažreiz, šķiet, pat filozofisko kapacitāti, kādu šim vārdam piešķīra cilvēki Senajā Grieķijā. Tamdēļ mākslinieka veidotajās sievietēs un vīriešos it kā iemiesotas vispārējās sugas pazīmes. Sieviešu puskailie ķermeņi smalkās veļas caurspīdīgā tīklojumā un viņu pielūdzēji galu galā nav konkrēti raksturoti cilvēki, bet estēta pasauli tēlojošas grafiskas zīmes, kas iekļaujas Vidberga sacerējumu ritmos.

MĀKSLA UN KRĪZE. Sigismunds Vidbergs (1890-1970). Revolūcija. No cikla “Erotika”. 1925

Ausekļa Baušķenieka māksla ir savdabīgs fenomens latviešu mākslas kopainā. Šo glezniecību nevar nosaukt par reālistisku, kaut lielākā daļa viņa attēloto priekšmetu un personāžu atgādina ikdienā sastopamo. Tāpat Baušķenieka darbus nevar pieskaitīt arī sirreālismam, kaut gan viņa gleznās attēlotās situācijas bieži ir fantastiskas un absurdas. Drīzāk to var saukt par sociālu satīru, kur ar zobgalīgu smaidu un ironiju tiek preparēta ikdienišķā realitāte, demonstrējot tās absurdās un paradoksālās puses.
Indivīda un varas attiecības ir viens no visbiežāk sastopamajiem motīviem Baušķenieka mākslā. Dzīves pieredze gleznotājam atļauj iepazīt cilvēku un varu ļoti dažādās situācijās.  Otrā pasaules kara beigās, mobilizēts darba dienestā uz Vāciju, viņš pēc kara nokļūst sabiedroto gūstā un tikai vēlāk atgriežas Latvijā. Aptuveni pusi no sava 96 gadu garā mūža Baušķenieks nodzīvo Padomju Savienībā un ļoti labi iepazīst to, ko nozīmē izolācija. Ar savām neskaidri divdomīgajām gleznām viņš vienmēr bija neērts un nepatīkams padomju varai. No 1970. gadu beigām līdz 1980. gadu vidum Baušķenieks krīt cenzūras nežēlastībā, kā rezultātā viņa vārdu nekur nedrīkst pieminēt – ne televīzijā, ne radio, ne presē, ne grāmatās. It kā tāda Ausekļa Baušķenieka nav un nebūtu bijis. Reaģējot uz aizliegumu, mākslinieks uz savas darbnīcas durvīm uzmālē pantiņu: “Te dzīvo viņš un otas trin,/ To vārdu presē nepiemin.”
Pašportrets aiz loga top pēc mākslinieka 75 gadu jubilejas izstādes, kad nosacītais moratorijs uz viņa piedalīšanos mākslas dzīvē ir noņemts. Tomēr sadzīves ainas filozofiskā ievirze ļauj paskatīties uz šo darbu vispārināti, domājot ne tikai par mākslinieku, bet jebkuru no mums.  Viens aiz loga stikla mākslinieks ir izolēts kādā nosacītā istabā, kādā dzīvoklī, pilsētā. Logs kā ekrāns caur kuru ieraudzīt ārpasauli var tik pat viegli pārvērsties par caurspīdīgu sienu, kas ir domāta, lai uzraudzītu pašu “izolēto”. Putni kā lidojuma un cilvēkam nesasniedzamas brīvības simbols atrodas uz skārda palodzes, bet pat viņu starpā pastāv robežas, jo no pieciem putniem viens ir izraidīts vai negrib pievienoties.
Dažādos dzīves kontekstos Baušķenieka gleznu sižeti var pieņemt dažādas simboliskas nokrāsas, un mēs vienmēr varam interpretēt šos mūžīgos tēlus atbilstoši mūsu dzīves aktualitātēm. Viennozīmīgas atbildes mēs neatradīsim, arī pats Baušķenieks bija liels divdabis un paslēpju spēlētājs. Vienas paslēpes viņš spēlēja ar citiem cilvēkiem, otras – pats ar sevi. Un tāda ir arī viņa māksla.

MĀKSLA UN KRĪZE. Auseklis Baušķenieks (1910-2007). Pašportrets aiz stikla. 1986

Nedēļas nogale vientulībā, drūma pašizolācija viesnīcas numuriņā un bezvārdu saruna ar sevi un tām mazām gaismiņām, kas, iespējams, ir tādas pašas četrās sienās ieslodzītas vientuļas dvēseles.  Protams, gleznojot šo darbu 2008. gadā Ieva Iltnere drīzāk varēja domāt par ekonomiskās krīzes depresīvajām sekām, kas toreiz bija galvenā ziņu aktualitāte.  Bet patiesībā krīze kā mākslas darbu sižeta izejviela mākslinieci daudz neinteresēja. Šeit mēs sastopamies ar mākslas fenomenu, kad gleznas, kas tapušas balstoties uz mūžīgām un lielām tēmām, dramatiskajos laikos kļūst zīmīgas, aktuālas un pravietiskas. Laikā, kad cilvēks uzdod sev fundamentālus jautājumus, mākslas darbi, kur ir gan mīlestība, gan smeldze, gan griba un ticība, spēks un vājums, palīdz atrast mierinājumu vai pat dažas atbildes.
Darbs “Nedēļas nogale” parādījās personālizstādē "Skaistā trauslā daba" Rīgas galerijā 2008. gadā. Tā bija kā turpinājums iepriekšējā gada izstādei “Astoņas istabas”, kur dominēja savādi paguruši un depresīvi tipāži smalka dizaina interjeros. Interjeri sāka figurēt Iltneres darbos ne tikai kā cilvēka izziņas avots, bet kā patstāvīgs varonis, kurš aiz glancētas un perfekti izstrādātas ārienes slēpj urdoši netīkamu un mulsinoši neskaidru briesmu sajūtu. 
Neskatoties uz it kā sastingušo mizanscēnu, kur cilvēks atgādina vēsu, androgēnu un sintētisku manekenu, gleznā vienmēr jūtamas izmaiņas vai rodas sajūta, ka izmaiņas tūlīt būs. Tāds iespaids, ka Iltneres varoņiem un šai pusizģērbtajai sievietei viesnīcas numurā ir tā sauktais “ieslodzītā cilvēka” sindroms, kad ķermenis ir gandrīz pilnīgi paralizēts, un nekustīgajā čaulā smadzenes, dvēsele, iztēle, atmiņa dzīvo savu intensīvo dzīvi.
Līdzīgs konflikts pastāv arī starp perfekti racionālu un spontānu formas modelējumu – krāsu plūdinājumi, traipi un tecinājumi, kas ienes nejaušības un neprognozējamības auru. Perfekti sakārtotajā pasaulē ienāk stihisku dabas spēku brīvība un brīžiem neizbēgami ienes arī apokaliptiskas noskaņas. 2008. gada krīze šobrīd ir tālu mūsu atmiņās, bet pasaules notikumi jau atkal liek atgriezties pārdomās par mirkļa trauslumu, skaistuma zūdošo dabu, mūžīgu tiekšanos pēc ideāla, skaistā un neglītā robežām un cilvēka esamības traģikomismu.

MĀKSLA UN KRĪZE. Ieva Iltnere (1957). Nedēļas nogale. 2008

Miervaldis Polis (1948). Dzīres Krišjāņos. 2004

Miervaldis Polis (1948) Bronzas cilvēka tēlā. 20. gadsimta 80.– 90. gadu mija.

Miervaldis Polis (1948). Sapņojums. 1982

Miervaldis Polis (1948). Klusā daba ar Poruka grāmatu. 1981

Miervaldis Polis (1948). Vasaras lietū. 1978

Miervaldis Polis (1948). Olas uz pannas. 1975

2016. gadā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Lielajā izstāžu zālē bija skatāma izstāde – “Miervaldis Polis. Ilūzija kā īstenība”. Miervalža Poļa (dz. 1948) darbu skate aptvēra visus viņa radošās darbības periodus, liecinot par daudzām nozīmīgām epizodēm Latvijas mākslā pēdējo četrdesmit gadu laikā. Izstādē tika eksponēti gandrīz 200 mākslas darbi – gleznas, zīmējumi, kolāžas, kā arī plašs dokumentālais materiāls.

LNMM izstāde "Miervaldis Polis. Ilūzija kā īstenība"

Miervaldis Polis’ (1948) field of creative activity is characterised by the conceptual consideration of the illusory nature of reality, the search for identity and self-reflection on the individual and society. For more than 40 years, this intellectually restless, passionate artist has strongly influenced the visual culture of Latvia, being in its avantgarde and simultaneously strengthening the understanding of classical values. His postmodern works and performances have become symbols of widely recognised aesthetic and socio-political changes introducing the paradigm of contemporary thinking in the art of the socialist period.

LNMM

Popular tracks