Bez naudas un bez kauna, bet ar draugiem, kas nezvana
Tik jauki un ļauni, bet ļauties tam nevaru.
Tas nemiers, kas māca teikt ''nenāc man klāt''
Un, ko nevajag vairs. Un man nevajag bailes,

Kas liek ierauties sevī kā izbijies dzīvnieks
Tad ieraugot sevi pats izskatos vīlies.
To izprast līdz tas iznīkst pats 
Vai iznīcina mani kā iznīkst ziemā daba.

Bet bez atpakaļceļa,
Maizes drupačas sapūst, ne atpakaļ ved
Pietiek izlietot to laiku izliekoties laimīgs
Es izniekoju laimi, bet to izdaru pēc vajadzības.




Te bez konkrēta mērķa, ne vārda
Rokās smēķi un skārda bundžas
Sirds sitas it kā kāds spārda bungas
Aiz loga ārā tumsa, četras sienas, kas ēd mani nost, bet



Es tās nespēju pamest,kad manas bezspēka smadzenes
Cīnās pret mani it kā es tām apnicis būt
Neglīts un īgns, kad atkal mana apziņa plūst
Kā tinte vai rindas, ko aplikt ar plūsmu

Tās pašas atskaņas un notis,
Kas atskan kā koki, kas vakuumā nokrīt.
Tās pašas atmiņas un domas,
Kas atkal kā spoki, kas bija dzīvi tobrīd

Malā nobīdu visu, kas man svarīgs,
Visu, kas man ir un kas manī,
vai vispār kāds manīs tās izmaiņas manī?
Bez gala stacijas,  uz priekšu dodos manīgs


Te bez konkrēta mērķa, ne vārda
Rokās smēķi un skārda bundžas
Sirds sitas it kā kāds spārda bungas
Aiz loga ārā tumsa, četras sienas, kas ēd mani nost 
punkts.

bez ///// 05

prxmvc