Reiz dzīvoja kāda ģimene, kurā bija labs un gādīgs tēvs. Viņš strādāja par maizes izvadātāju, bet, vakaros, lai nodrošinātu sievai un bērniem labāku dzīvi, apmeklēja universitāti. Ģimene viņu redzēja reti, taču saprata viņa labos nodomus - jaunais vīrietis savai ģimenei patiesi gribēja nodrošināt visu to labāko, ko var nopirkt par naudu.
Studiju gadi pagāja un pienāca gala eksāmeni – tavu prieku, viss nu bija gala, diploms rokā un pēc neilga brīža arī atbilstošs darba piedāvājums ar visnotaļ pieklājīgu atalgojumu tam pūrā. Sapnis bija gandrīz jau piepildījies – nu viņš savai ģimenei varēja sagādāt labākos ēdienus un dzērienu, viņi varēja staigāt tērpušies dārgās drānās un doties atpūsties brīnišķīgos ārzemju ceļojumos.
Nu gan mēs varēsim pavadīt vairāk laika kopā – priecājās bērni un sieva. Bet nē – vīrs turpināja strādāt ne tikai pa dienu, bet arī vakaros. Viņš gribēja nopelnīt tik daudz naudas, lai sievai varētu noalgot mājkalpotāju, kas palīdzētu mājas darbos. Un arī māja sāka šķist par šauru un vienkāršu – vīrs bija iecerējis uzbūvēt savrupmāju pilsētas dārgākajā kvartālā. Papildus darbam viņš atkal uzsāka mācības, lai papildinātu savu kvalifikāciju un varētu pretendēt uz vēl labāku un ienesīgāku amatu. Ģimene bēdājās, ka viņu kopīgi pavadītais laiks aizvien sarūk – bet visi saprata, ka to taču viņš dara ģimenes dēļ. Vīrs gan arī aizvien vairāk ilgojās pavadīt vairāk laika ar savējiem – bet šīm ilgām viņš pārāk neļāvās, jo bija taču jāstrādā.. un bieži vien darbs aizņēma ne tikai darbadienas, bet arī svētdienas, jo klientiem taču bija jāizpatīk un jādara viss, lai sapnis par brīnišķīgo māju ātrāk īstenotos.
Pagāja gadi un māja tika uzcelta. Tā slējās pakalna galā un no tās pavērās brīnišķīgs skats pāri jūras līcim, kurā slīdēja baltas jahtas un kuģi ar sārtām burām. Sēžot pie kamīna savas ģimenes ielokā, vīrs pavēstīja, ka nu gan viņš vairs brīvdienās nestrādās un arī darba dienās mēģinās tikt laikā mājās – jo nu gan ir pienācis laiks ļauties savam īstajam sapnim – pavadīt vairāk laika kopā ar ģimeni.
Laimīgs par padarīto, vīrs devās gulēt – bet naktī to apciemoja nāves eņģelis.

Bēdīgi.. bet viņš taču gribēja tikai to labāko, jūs teiksiet. Cik daudzi no mums strādā ilgas stundas un garus vakarus, ne jau tādēļ, lai uzbūvētu milzīgu savrupmāju, bet nodrošinātu ikdienišķo iztiku. Bet arī tad, ja iztikai pietiek, mums bieži vien nepietiek un nekad nav gana.. pasaule piedāvā visdažādākās iespējas, gribas taču tās izmēģināt. Un protams, mēs strādājam un pūlamies, lai ģimenei, lai bērniem tiktu labākais.. pats, pats labākais. 
Bet kas tad ir labākais– jauna, brīnisķīga rotaļlieta, vai tētis, kas pļavā nogūlies blakus, kopīgi ar tevi vēro mākoņus. Vai labāk ir veikalā nopirkt dārgu, mākslīgi audzētu, ar nezin ko barotu zivi, vai paņemt makšķeri un palīdzēt dēlam dzestrā vasaras rītā pirms saullēkta noķert savu pirmo asari? Vai labāk sevi iemūrēt dārgā savrupmājā, vai arī savu bērnu sirdīs? 


GĀDĪGAIS TĒVS

Reiz kādā slimnīcas palātā satikās divi uz nāvi slimi vīri. Vienam no viņiem gulta atradās pie loga,  bet otram pie sienas, pie tam ļauna slimība viņu bija gultai pilnībā piekalusi. Vīri varēja vien stundām sarunāties – par dzīvi, pirmo mīlestību, savām ģimenēm, sievām, par pavadītajiem atvaļinājumiem, par bērnu dzimšanu – par visu, kas mūža nogalē mums katram varētu likties pieminēšanas vērts.. 
Katru pēcpusdienu vīrs gultā pie loga spēja uz brīdi piecelties sēdus – un katru dienu viņš savam gulošajam biedram stāstīja par pasauli tur – aiz loga. Par brīnišķīgo parku, pa skaisto dīķi ar mazo saliņu tā vidū, par mīlestības apņemtiem pārīšiem un vecākiem, kas pastaigājas ar saviem mazajiem draiskuļiem, barojot parka pīles. Bija pavasaris un katru dienu saulei atvērās aizvien jaunas ziedu šķirnes – milzīgi rododendru mākoņi un daudzkrāsainas lilijas – un katru no tām slimais vīrs savam biedram aprakstīja tik spilgti,  krāsaini un dzīvi, ka arī gulošais vīrs uz brīdi jutās jauns, iemīlējies un laimīgs.
Tā pagāja dienas.. un nedēļas.. un pienāca diena, kurā vīrs pie loga vairs nepamodās. Viņa biedrs bija noskumis un kādu laiku sēroja – bet pēc laiciņa viņš lūdza pārstumt savu gultu brīvajā vietā pie loga. Māsiņa viņam labprāt palīdzēja, un vīrs, saņēmis visus spēkus, mazliet pacēlās uz elkoņa, lai kaut mirkli uzmestu skatienu brīnišķīgajai ainavai aiz loga. Bet aiz loga nebija parka – tur pelēka un neizteiksmīga slējās vēl viena slimnīcas korpusa siena.
„Māsiņ,” pārsteigumā iesaucās slimais vīrs. :Bet viss, ko redzēja mans mirušais biedrs – kur viņš to saskatīja”
„Saskatīja?” – pārsteigumā pārjautāja māsiņa. „Viņš nevarēja neko saskatīt, viņš bija akls..”
Mums katram ir bagātību krātuve ar kuru dalīties, ja vien skatāmies pasaulē nevis ar acīm, bet sirdi. Ne par velti gudrais Sālamans ir teicis – Nesaki savam tuvākam: "Ej un nāc, rīt es tev došu!" - jo tev taču ir, ko dot tūlīt. Mums katram ir – ikvienam, pat pašam nabadzīgākajam un slimākajam šīs pasaules iedzīvotājam ir kas tāds, ar ko iespējams dalīties. 
Jautājums tikai – cik redzīgi mēs katrs esam? Cik daudz prieka un mīlestības mēs saskatām pasaulē sev apkārt un katrs savā sirdī? Cilvēki bieži vien mēdz prātot par to, kas būtu, ja būtu. Ja es vinnētu loterijā, tad gan – es māju uzbūvētu, visus savu draugu un radu kredītus nomaksātu, ziedotu labdarībai.. 
Jā, iespējams, ka daudzi no mums tā arī darītu. Bet kamēr lielais laimests vēl ceļā, atcerēsimies, ka mums ir ko dot tūlīt – mēs katru dienu sastopam kādu, kuram palīdzēt, kaut ar labu vārdu vai uzmundrinošu smaidu. Var gadīties, ka šim cilvēkam Tu būsi vienīgais, kas tajā dienā būsi tos dāvinājis – un arī viņa pelēkā siena aiz loga var uzziedēt visās varavīksnes krāsās. 
Tavai rokai Dievs ir piešķīris visu... 


DALIES MĪLESTĪBĀ

Reiz kāds puisītis saņēma dāvanu – lielu globusu, ietītu spožā zīdpapīrā. Tētis to bija sagādājis, cerībā radīt puisim interesi par ģeogrāfiju. Un tā arī notika – puikam patika lielā krāsainā bumba, kura smieklīgi griezās ap savu asi, ja to iekustināja, viņam patika noskaidrot, kā saucas katrs no krāsainajiem pleķīšiem uz šīs bumbas, viņš sapņoja par tāliem ceļojumiem, kādos kopā ar tēti varētu doties – uz Havaju salām, Namībijas tuksnešiem, Norvēģijas fjordiem. Puisītis globusu turēja uz plaukta pie savas gultas. Mana pasaule – viņš teica. Tā ir mana mīļā pasaule. 
Kādu vakaru, kad puisītis jau bija aizmidzis, tētis sakāroja atsvaidzināt savas ģeogrāfijas zināšanas un devās uz puisīša istabu. Klusi tajā iegājis, tēvs paņēma globusu un devās ārā, kad pēkšņi puika, pamodies pieslējās gultiņā sēdus un izbrīnīts vaicāja – tēti, ko tu domā darīt ar manu pasauli?
Jāsaka, ka šis ir diezgan nopietns jautājums. Tiešām, ko mēs domājam darīt ar savu pasauli? Jaunākā paaudze bieži vien uzdod saviem vecākiem šo jautājumu – mazi bērni dusmojas uz vecākiem, kad tie grib sakārtot viņu rotaļlietas – tā taču bija rūķu māja, vai tad tu nesaproti?  - viņi saka kad mēs esam novākuši istabas vidū sakrauto kluču kaudzīti. Paaugoties, tie uz mums dusmojas par aizliegumu iet uz vēlu vakara ballīti – ko tu jaucies manās lietās, es taču jau esmu liels. Bet, kad bērni ir pieauguši, tie saprot, ka mūsu lielā, skaistā pasaule arī ir neglābjami sabojāta – un tad šis jautājums jau kļūst pavisam nopietns – tēt, ko tu esi izdarījis ar manu pasauli?
Mēs reizēm kļūdāmies audzinot savus bērnus un jaucot viņu iedomu pasaules. Bet pavisam noteikti mēs esam pieļāvuši neskaitāmas kļūdas, mēģinot ieviest kārtību īstajā pasaulē. Kari, terorisms, piesārņojums, aizmiršanās narkotikās, kas viss kopā rada neskaitāmas ciešanas - un tas viss uz šīs brīnišķīgi skaistās, krāsainās bumbas, ko saucam par savu pasauli.

Interesanti, ko Dievs domā, uz to lūkodamies? Patiesībā jau mēs zinām ko – arī viņš, gluži tāpat kā mazais puisītis, to mīl. Un ja mēs savos pasaules kārtības ieviešanas pasākumos paļautos uz Viņu, tad atbildēt bērniem uz jautājumu– ko tu gribi darīt ar manu pasauli - būtu nesalīdzināmi vieglāk. Mēs droši tad varētu teikt – neko sliktu, mīlulīt, neko sliktu. 


GLOBUSS

Kādam vīram bija dēliņš, kuru viņš ļoti mīlēja. Katru brīvo brīdi pēc darba vīrs pavadīja kopā ar dēlu - taču vienu vakaru sagadījās tā, ka darbu bija tik daudz, ka tos vajadzēja pabeigt mājās.
„Ko darīt ar puisīti”, – domāja vīrs. „Viņš taču ir pieradis, ka, atnākot mājās, mēs visu darām kopā. Jāizdomā viņam kāda nodarbošanās, kamēr strādāšu”, nolēma vīrs, un, palūkojies apkārt, ieraudzīja žurnālu, kuram uz vāka bija pasaules karte. Viņš izgrieza karti, saplēsa to mazos gabaliņos, un iebēra sev kabatā.

„Paskaties, ko tev atnesu”, pārnācis mājās, puisītim teica tēvs: „Es pats tev izgatavoju puzli! Mēģini to salikt, bet es tikmēr pabeigšu savus darbus!”
Pēc nepilnas stundas puisēns atnāca pie tēva. „Saliku!” viņš priecīgs teica.
„Tik ātri”, brīnījās vīrs. „Kā tas iespējams?”
„Nu redzi, tēt – tai kartei otrā pusē bija cilvēka seja. Es saliku to cilvēku, un tad jau arī pasaule nostājās savās vietās.”
Ir tik jauki vērot mazus bērnus, kas aug vecāku mīlestības paspārnē – viņi skaidri zina, ko grib, smejas, kad ir priecīgi, raud, kad viņiem sāp, smaida ikvienam, kas viņiem uzsmaida. Viņi ir laimīgi, jo viņi neizliekas. Ne par velti Bībelē ir vārdi – „laidiet bērniņus pie manis, jo viņiem pieder Debesu valstība.”

Kur paliek mūsu bērnības brīvība? Vai noslēpjas aiz dažādajām maskām, kuras nepārtraukti sev piemērojam? Vai bieži vien nav tā, ka aiz uzliktās maskas pazaudējam savu patieso es?
Dievs mūs katru ir radījis pēc sava tēla un līdzības – un katram no mums ir savas dāvanas. Vai protam ieraudzīt un izkopt šīs dāvanas – tā, lai dzīvojot saskaņā ar sevi un Dievu, mūsu sadrumstalotā pasaule atkal iegūtu krāsu un veselumu?
Vai tu to proti, klausītāj?

Kristīgie vestījumi

Puzle

Londonas avīzes reiz bija pilnas ar neticamu, bet patiesu stāstu. Kādu 13 - gadīgu puisi piektdienā, 13 datumā tieši 13 minūtes pāri 13-iem bija ķēris zibens.
Neskaitāmi žurnālisti viens pēc otra aprakstīja gadījumu, visi kā viens uzsverot ārkārtīgi neveiksmīgo datumu un laiku sakritību.
Nē, protams, nav nekā laba tajā, ka tevi ķer zibens spēriens.
No otras puses – nevienā no rakstiem netika uzsvērts tas, cik ļoti patiesībā puisim bija paveicies! Puisis nebūt nebija neveiksminieks, tieši otrādi – viņš bija taisni neticams veiksminieks! Pēc zibens spēriena viņš tika nogādāts slimnīcā, kur viņam tika ārstēts neliels apdegums.
Neliels apdegums. Viens vienīgs apdegums, un tas pats – gluži nenozīmīgs.
Interesanti būtu izpētīt statistiku – cik cilvēku pēc zibens spēriena vispār ir izdzīvojuši. Visticamāk ikvienam, kurš pēc zibens spēriena vispār paliek dzīvs, būtu jāmetas ceļos un jāpateicas Dievam par tik brīnumainu pasargāšanu.
Galu galā – ikvienu situāciju ir iespējams aplūkot no divām pusēm. Tev mašīnai pārsprāgusi riepa? Protams, tas ir iemesls būt piktam, bet varbūt arī iemesls būt pateicīgam par to, ka šī riepa neplīsa kādā pavisam nepiemērotā brīdī un neizraisīja avāriju. Mēs bieži vien esam neapmierināti un saīguši un dusmojamies par neveiksmēm, kas, šķiet, vajā mūs uz katra stūra.. bet vai tiešām vajā?
Šķiet, ka ikvienu savas dzīves notikumu mēs vērtējam pēc tā, kā mēs redzam Dievu. Citiem Viņš ir bargs soģis, citiem – augstsirdīgs glābējs.
Kā tu redzi Dievu, klausītāj?

Kristīgie vēstījumi

Zibens spēriens

Reiz kādā žurnālā bija aprakstīts sekojošs notikums – pēc meža ugunsgrēka Jeloustonas nacionālajā parkā ASV, mežsargi devās kalnos noskaidrot ugunsgrēka izraisītos postījumus. Zem kāda koka, izpletis spārnus stāvēja putns, kurš bija burtiskā nozīmē pārogļojies. Dīvainā skata satriekts, mežsargs tam pieskārās ar nūju – un no mirušās mātes spārnu apakšas izskrēja trīs mazi putnēni.
Mīlošā māte, saprotot, ka tuvojas briesmas, bija slēpusi mazuļus zem saviem spārniem. Viņai bija iespēja aizlidot drošībā, tomēr viņa bija izvēlējusies nāvi, lai nepamestu savus bērnus. Tikai tādēļ, ka viņa izvēlējās nāvi, bērni, kas bija slēpušies zem spārniem, izdzīvoja.
Vai zini, kā ir dzīvot ar apziņu, ka tevi kāds tik stipri un nesavtīgi mīl? Tad dzīvei šķiet pavisam cita vērtība – ja reiz tu kādam esi bijis tik svarīgs un nozīmīgs, tad tavai dzīvei, šķiet, ir jēga un nodoms.
Mēs visi zinām, cik svarīga bērnībā ir vecāku mīlestība – cik paļāvīgi pasaulē skatās vecāku patiesi mīlēti bērni. Viņi zina, ka ir kāds, uz kuru viņi var paļauties, kurš vienmēr palīdzēs, aizstāvēs, nožāvēs asaras un samīļos.
Bet ne visiem ir mīloši vecāki un dzīvē mums katram var gadīties, ka jūtamies kā bezpalīdzīgi bērni – tālu prom no mājām, vieni un pamesti dzīves grūtībās un izmisumā. Tādos brīžos der atcerēties, ka Dievs tevi mīl. Dievs, par kuru psalmā ir teikts: „ Viņš tevi sedz ar Saviem spārniem, zem Viņa spārniem tu esi paglābts; Viņa patiesība ir tavs vairogs un bruņas.” Dievs, kurš gluži kā mīlošā putnu māte ir gājis nāvē, lai tev būtu mūžīga dzīvība.
Klausītāj, vai tu zini, cik ļoti Dievs tevi mīl?

Kristīgi vēstījumi

Dieva spārni

Tieši pirms Mātes dienas svinībām kāds mazs zēns bailīgi pavēra sieviešu apģērbu nodaļas durvis. Sakautrējies viņš pārdevējai klusiņām izstāstīja savu vajadzību. „Gribu nopirkt māmiņai dāvanu,” viņš teica. „Esmu sakrājis savu kabatas naudu un gribu viņai uzdāvināt jaunu blūzīti, viņa man vienmēr pērk tik skaistas lietas, es arī gribu viņai ko uzdāvināt.”
„Vai zini, kādu izmēru māmiņa valkā?”, taujāja pārdevēja. „Nē,” samulsa puisītis.
„Vai viņa ir tieva vai apaļīga, gara vai īsa”, gribēja noskaidrot pārdevēja.
„Es īsti nezinu,” atbildēja puisītis. „Manuprāt, viņa ir pilnīgi ideāla”.
Domājot par ideālu sievieti, pārdevēja rūpīgi iesaiņoja izvēlēto blūzīti un pieteica puisītim, ka māmiņa var atnākt blūzi apmainīt, ja gadījumā viņai tā neder.
Pēc pāris dienām veikalā ieradās kāda ļoti apaļīga un sakautrējusies sieviete. „Man dēliņš uzdāvināja blūzi”, viņa teica. „Bet man tā ir kādus 5 izmērus par mazu – vai varu to samainīt?”
Cik jauks stāstiņš, jūs teiksit - un protams, vai tad tikai modeles var būt ideālas, nav taču nozīmes, vai cilvēks apaļāks vai gluži kārns, ir tik daudz citu lietu, kas viņu padara īpašu. Skaistums vispār slēpjas nevis izskatā, bet gan skatītāja acīs. Mazā zēna acīs māmiņa bija ideāla, jo viņš to mīlēja – un viņam pilnīgi nerūpēja vai viņas augums atbilst kādam noteiktam ideālam piesaistītiem standartiem.
Cik daudzkārt vieglāk būtu dzīvot, ja mēs ar mīlestību skatītos ne tikai uz saviem mīļajiem, bet arī uz ikvienu mums dāvāto dienu. Galu galā – katra diena, ko nodzīvojam šajā pasaulē, ir Dieva dāvana – un nekur nav teikts, ka tai būtu jāatbilst kādiem standartiem. Ja atminēsimies, ka šī diena ir Dieva dota, tad varbūt spēsim ieraudzīt arī to, kas citkārt mūsu acīm tiek apslēpts.
Vai tu to vēlies, klausītāj?

Ideāla sieviete

Reiz kāda maza meitene nāca mājup no skolas. Debesis bija nomākušās, mākoņi savilkās aizvien draudīgāki, tomēr mazo meitēnu tas nebiedēja – viņa droši uzsāka savu ceļu.
Drīz vien atskanēja arī pirmie pērkona grāvieni un tumšos mākoņus pāršķēla zibens šautras. Māmiņa, gaidot mājās savu mazo meitiņu, un neredzot to izkāpjam no skolas autobusa, iedarbināja auto un devās pretim savam bērnam.
Un drīz vien viņa to ieraudzīja – mazā meitene droši soļoja gar ceļa malu, pie katra zibens spēriena apstājoties, paceļot acis pret debesīm un saulaini tām uzsmaidot.
„Mīlulīt, kāp mašīnā, ko tu tur dari?” izbrīnījusies sauca māte. „Tūlīt, māmiņ”, atbildēja smaidīgais bērns. „Es tikai vēl mazliet papozēšu, man patīk, ka Dieviņš mani fotografē!”
Bailes, protams, pašas par sevi nav sliktas – ir reizes, kad tās mūs pasargā, kalpojot kā brīdinājuma signāls. Diez vai būtu prātīgi iedrošināt mazo meitenīti turpināt ceļu, uzsmaidot katram zibens spērienam. Domājams, ka mazās meitenītes māmiņa savai meitiņai paskaidroja, ka Dievs mūs drīzāk fotografē caur apkārtējo cilvēku skatieniem, nevis pērkona grāvienos.
No otras puses – cik jauki ir būt kā šim mazajam bērnam, kuram dzīve līdz šim mācījusi uzticēties un nebaidīties! Situācijā, kuru varētu uzskatīt par bīstamu, ieraudzīt ko pārsteidzošu un brīnumainu. Ikvienā dzīves brīdī saskatīt nevis robežas, bet iespējas. Durvis, kuras Dievs atvēris tad, kad aizvēris logu. Kā teicis kāds nezināms autors „Dzīves jēga nav gaidīt, kad beigsies negaiss! Dzīves jēga ir iemācīties dejot lietū!”
Vai tu proti dejot lietū, klausītāj?

Foto

Kāds skarbs, augumā milzīgs samurajs reiz devās pie mūka, cerībā apgūt Visuma noslēpumus.
„Mūk,” balsī, kas bija radusi pie nešaubīgas pakļaušanās, samurajs viņu uzrunāja: „māci man par debesīm un elli.”
Mazais mūks brīdi klusi lūkojās uz vareno milzi un tad nicinājuma pilnā balsī teica: „Mācīt tev par debesīm un elli? Es tev neko nevaru iemācīt! Tu esi netīrs. Tu smirdi! Tavs zobens ir aprūsējis, tu esi apkaunojums visai samuraju klasei! Vācies prom no manām acīm! Es nespēju uz tevi skatīties!”
Samurajs kļuva zvērīgi nikns – no dusmām viņš zaudēja valodu, kļuva sarkans kā biete un, izrāvis zobenu, to pacēla virs galvas, lai nogalinātu nekauņu.
„Lūk, tā ir elle”, klusiņām teica mūks.
Samurajs mirklī sastinga. Apziņa, ka šis nelielais vīrs mācības dēļ bija riskējis ar savu dzīvību, pildīja samuraja sirdi ar līdzjūtību un mīlestību. Pateicībā samurajs lēni nolaida zobenu un pēkšņi izjuta neparastu mieru.
„Un tās ir debesis”, maigi teica mūks.
Vācu teologs Fridrihs Ritelmeijers par dzīvi pēc nāves ir teicis sekojoši: „Cilvēka liktenis pēc nāves ir viņš pats.”
Mēs paši ar savu rīcību un savām vēlmēm nosakām to virzienu, kurā dodamies – un dzīve šeit, uz zemes, ir tā vieta, kur mēs vēl varam ko mainīt un izvēlēties. Būt cilvēkam – tas nozīmē arī uzņemties atbildību – to, ko mēs darām, darām tāpēc, ka tā gribam. Protams, būtu liekulīgi apgalvot, ka iespējams nodzīvot dzīvi, ne reizes nesadusmojoties – bet, vai vairojam nepiedošanu, dusmas un atriebību un meklējam tam attaisnojumu, vai arī lūkojamies piedošanas un mīlestības virzienā – tas atkarīgs tikai un vienīgi no mums pašiem.
Ko izvēlies tu, klausītāj?

Debesis un elle

Vienā no lielākajā Nigērijas pilsētām Lagosā reiz apvienojās vairākas baznīcas, lai valdībai iesniegtu lūgumu paaugstināt pieļaujamo trokšņu līmeni. Iemesls šim lūgumam bija neskaitāmu baznīcu sodīšana par pieļaujamā trokšņu līmeņa pārsniegšanu – vairākas no šīm baznīcām nācās slēgt, jo uzliktie sodi tām nebija pa kabatai.
Nāciet, dziedāsim līksmi tam Kungam, gavilēsim mūsu glābiņa un pestīšanas klints patvērumam! – tā varam lasīt psalmā. Acīmredzot Nigērijas kristieši bija pārāk skaļi gavilējuši tā Kunga godam. Protams, baznīcas gan solījās mēģināt gavilēt klusāk – bet tomēr arī lūdza pārskatīt šo likumu - jo viņi patiešām gribēja gavilēt!
Un, ja tā padomā – kāpēc gan ne? Mēs mēdzam priecāties un skaļi līksmot draugu un radu dzimšanas dienās, valsts svētkos, dažādos gadskārtu ierašu svētkos, kāzās un citos godos – un katrā no šiem notikumiem varam atrast kādu iemeslu priekam. Tad palūkosimies, ko Kristus mūsu labā ir paveicis. Aiziesim līdz Bētlemes silītei, izstaigāsim Krusta ceļu, nostāsimies Golgātas krusta priekšā un kopā ar mācekļiem atklāsim Jēzus tukšo kapu. Visi šie notikumi mums parāda Dieva apsolījumu piepildījumu. Kristus ir nācis pasaulē izglābt grēciniekus – vai tas nav patiess iemesls gavilēm?
Un kā domā tu, klausītāj?

Foto

LUTERĀŅU STUNDA

Related tracks